REIGAS METROPOLIJAS DĪVNOMU ĪSVĒTEIŠONAS GODADĪNA

Mes Tevi slavejam, Kungs, vysu tautu vydā! „Jo leidz pat dabasim ir lela Tova žēlesteiba un leidz padebešim  - Tova uzticeiba” (Ps  108,5) Mes Tev pasateicam, Kungs, par Tovu žēlesteibu pret mums. Tu esi ļōvis sovam dorbam šajā vītā turpynōtīs cauri godim. Tova žēlesteiba ir nabeidzama. Mes Tev pasateicam par Tovu svātū vōrdu, kas mums te ir sludynōts, un par Tovim sakramentim, kuri te mums ir izdaleiti.

Mes Tev pasateicam, Kungs, ari par sovstarpejū sadraudzeibu lyugšonā, pateiceibā un prīkā, bet ari cīsšonōs un sōpēs, kuras ir nōkušas pōr mums. Vysā mes varam redzēt Tovu paleidzeibu un Tovu svēteibu. Kungs, aizvīn turi Sovu rūku pōr mums un pōr šū vītu. Ļaun, lai Tovs Svātais Gors turpynoj dareit Sovu dorbu myusu vydā Tev par slavu un gūdu un myusim – par myužeigū pesteišonu. Tū lyudzam caur Jezu Kristu, myusu Kungu.
Amen.



PŌRDŪMOM

Vīns nu lelajim 20. godu simtiņa dūmōtōjim Martins Bubers ir sacējis, ka myusu laikmeta vysnūpītnōkō slimeiba un lelōkais tryukums ir Dīvtōlums (jō poša izveidōts vōrds), jeb – oklums pret Dīvu. Un šōsdīnas Evaņgelijā mes losam kaidu nūtykumu, kas gryb myusus dareit redzeigus, atbreivōt nu okluma.

Svētneicas škeisteišonas nūtykums, kod Jezus izdzyna nu tōs pogolma pōrdevējus un naudas mejējus, parosti spylgti īsaspīž atmiņā un īpaši uzrunoj kotru Jaunōs Dereibas laseitōju. Pyrmom kōrtom drūši vīn tōpēc, ka Jezus te atsaklōj pavysam cytaids, nakai mes jū parosti īsadūmojam, atškireigs nu tim standarta prīkšstotim, kas par Jū tradicionali ir izaveidōjuši. Izarōda, ka Jezus var stōvēt ari ar pōtogu rūkōs un gōzt goldus! Jā, nadreikst aizmērst, ka goreigō dzeive na vīnmār ir obligati saisteita ar klusynōtā bolsā saceitim vōrdim, bet dažkōrt ari ar radikalu reiceibu.

Un kas tod myusim byutu jōsaskota? Prūtams, vyspyrms šys nūtykums līk myusim izvērteit myusu goreigū dzeivi, jā, un ari īsaskateit myusu dīvnomūs. Šaidā ziņā parosti tik daudzi cylvāki ir gotovi tyuleņ parōdeit, kuri goldi te, pēc jūs dūmom, byutu jōapgōž un kuri ļaudis jōizdzonoj. Prūtams, vysur, kur dorbojās cylvāks, varam atrast daudz napiļneibu un veļ vairōk – līkuleibas, ari kotrā dīvnomā. Tūmār šys Evaņgelija nūtykums nav aicynōjums vysim tai saucamajim „darbeibas cylvākim” tyuleņ pat jimt pōtogas sovōs rūkōs, lai sōktu vīns ūtru dzonōt pa svētneicu. Šys nūtykums skar daudz kū dziļōku, un, tū saprūtūt, daudzi, kas gotovi jimt pōtogu rūkōs, vairs tik prīceigi par šim vōrdim nabyus – prūti, jo te ir vēsteits kaut kas par patīseibas klōtbyutni voi tryukumu pyrmom kōrtom myusūs pošūs. Jo, kai sacējis Ekharts: templis, kurā ir pylns ar naudas mejējim un tērgōtōjim ir myusu sirds, un myusu dzeivē navar nūtikt nikas jauns un patīss, jo naļausim Jezum vysu napatīsū nu sevis izdzeit.

Jā, kū tod nūzeimoj apgōzt goldus un iztraucēt mīru un kōrteibu pošā svātōkajā vītā, aizskarūt kotru templī klōtasūšū? Tys nūzeimoj, ka Dīva vēsts apgrīž ūtraidi vysu myusu leidz šam ryupeigi veidōtū īkšejū pasauli, un mes pēkšni jyutamēs sōpeigi skorti pošā jyuteigōkajā vītā, jo tys, kas myusim ir licīs dōrgs un naaizskarams – myusu dzeives leidzšynejō kōrteiba, škīt, teik ar vīglu rūku apgōneita. Na par veļti apkōrtstōvūšī vālōk Jezum pōrmat: 46 godus šys templis ir calts un tu dūmoj vīnā ocumirklī tō vītā uzceļt kū cytu? Daudzus godus, godu desmitus es asu ryupeigi veidōjis sovu pasaules uzskotu, un tagad nōk kaids, lai vīnā mirklī vysu sagrautu?!

Šajā nūtykumā seviškais ir tys, ka tys nanūteik kaidā, saceisim, publiskā nomā, dzartuvē, „krutkas” tērdznīceibas vītā voi azartspēļu zālē, kur pateišam byutu īspējams atrast kaidus moralus argumentus, lai īsalauzt un gōzt goldus. Nā, šys nūtykums nūteik svētneicā, šū cylvāku pošā svātōkajā vītā. Jezus te tok atsarūn kūpā ar dīvbejeigim, voi - vysmoz Dīvu meklēt un respektēt grybūšim cylvākim. Ar cylvākim, kuri ir īsaroduši uz dīvkolpōjumu.

Kai mes zynam, Jezus apmeklēja dažaidas, ari zynomā mārā apšaubamas vītas, tūmār tik naīcīteigi Jys reikōjās tikai svētneicā. Tei ir svareiga zeime, jo padūmojam: kōpēc Jezus tik izaicynojūši reikojās teiši ar tū, kas cylvākim, kuri ir ap Jū, ir pats svareigōkais? Kai zynoms, kotram cylvākam ir sovi svātumi. Kotram, pat pošam degradeitōkajam, ir svātas lītas, kuras aizskarūt, jymā rassīs sašutums un protests, vēlēšonōs aizastōvēt.

Lyuk, teiši tū nūzeimoj šys nūtykums svētneicā. Tu teic nu Jezus uzrunōts, aizskorts tymā, kas tev ir pats svareigōkais. Un tys nūzeimoj, ka bīži vīn sasatikšona ar Jezu ir sōpeiga, jo Jys aizvīn kaut kū „apgōž” myusu dzeivē. Jezū ir kas taids, kas cylvāku satricynoj, voi vysmoz naatstōj vīnaldzeigu.
Mes varam saprast cylvāku sašutumu par Jezus reiceibu, jo goldi pōrdevējim un naudas mejējim svētneicā beja nūvītōti ar konkretu nūdūmu. Te nanūtyka tērgōšonōs tērgōšonōs dēļ. Cylvāki Pashas un cytūs svātkūs īsaroda templī salikt upurus. Un tys beja ļūti ērti, ka upura dzeivnīki nabeja jōvad leidza tōlūs ceļus, bet tūs varēja īsagōdōt tīpat uz vītas. Kotram svātceļnīkam beja jōsamoksoj par sevi ari t.s., svētneicas nūdūklis, kuru dreikstēja zīdōt tikai jūdu naudas vīneibōs. Un tōpēc tī kuri nōce nu cytom zemem, ērti varēja naudu samaineit uz vītas. Tys vyss tok beja cylvāku ērteibas lobā!

Voi Jezus, īsajaukdams šajā labi dūmōtajā kōrteibā, naparōda, ka Jys nimoz nasaprūt nūteikūšū, cītsirdeigi naīsadzilinoj tymā, kas cylvākam pateišam ir nūdereigs un vajadzeigs? Voi te nateik pret mums izvirzeitas varbyut labi dūmōtas, bet pōrōk augstas, naizpyldami augstas praseibas? Nā! Teiši ar tū Jys pasoka mums kū ļūti svareigu. Daudzas vysaidā ziņā nūdereigas un vajadzeigas lītas myusim var atjimt svareigōkū, padareit oklus pret Dīvu, jo tom ļaunam uzakundzēt pōr myusu dzeivi.

Jezus nagryb myus vīnkōrši izprovocēt tikai izprovocēšonas dēļ. Nā! Bet, teiši aizskarūt tū, kas myusim ir vyssvareigōkais, svātōkais, vyslobōk atsaklōj tys, kō myusim veļ tryukst, vysi uzslōņōjumi, kas nu myusim ir jōizteirej. Jezus saprūt, labi saprūt, kas cylvākim vajadzeigs, - jōatsabreivoj nu vysa līkō un naeistō ceļā uz Dīvu. Bet tys vīnmār ir sōpeigi, tei ir sōpeiga procedura.

Kotrs cylvāks ari sovā goreigajā dzeivē ir apdraudāts, jys var kaut kū aizmērst, pazaudēt. Tōpēc Evaņgelijā apraksteitais nūtykums dūmōts, lai atvērt mums acis, lai myusūs kaut kū apgōztu un nu mums kaut kū izdzeitu. Lai myusu sirdis beigtu byut tikai tērga laukums voi televizijas reklamas kanals, bet lai tymā atsarostu vīta ari lyugšonai, sarunai ar Dīvu. Tys nanūzeimoj, ka myusu dzeivē nadreikst byut vīta ari kam cytam. Bet, jo blokus vysam pōrejam myusūs vairs napalīk vītas sarunai ar Dīvu, tod myusu dzeive kļyust okla un tukša.

Pērkšona un pōrdūšona ir normala myusu dzeives sastōvdaļa, bet tei nadreikst byut vīneigais tovas sirds saturs. Pīmāram, pošlaik myusu sabīdreibā daudz teik runōts par breivō tērga principu īvīsšonu tai, it kai nu tō byutu atkareigs piļneigi vyss. Tys ir svareigi, bet tys nikod naspēs aizvītōt cylvāka sarunu ar Dīvu, aizjimt Dīva vītu. Sirdei ir jōbyun breivai tikai deļ Dīva . Teiši tōpēc Jezus izdzan vysus napīdarūšūs nu svētneicas. Šam nomam ir jōbyun lyugšonu nomam, nomam, kurā Dīvu varam satikt kai Tāvu.

Veļ vairōk: ar augšanceļšonūs Jezus sovā mīsā uzceļ jaunu svētneicu. Tōpēc Jezus atraideišona nūzeimoj tempļa sagraušonu. Jo mes Jū atstumam, tod iznycynojam tū vīneigū vītu, kur patīši varam satikt Dīvu kai Tāvu.

Grāksyudze un svātō Komunija ir myusu sirds tempļa škeisteišonas svātki. Kristus īnok myusūs un pīpylda myus ar jaunu saturu. Jys na tikai kaut kū apgōž un aizdzan, Jys ari dūd. Jys atdūd sevi tō vītā, kas ir pērkšona un pōrdūšona. Jys gryb izdzeit nu myusim vysu napatīsū, naeistū, ļaunū, lai tō vītā myusu dzeivē atsagrīztu lyugšonas, mīlesteibas un patīseibas Gors.

Voi tys nūzeimoj, ka mes palīkam bez kaidas radzamas svētneicas? Nā, Dīvs taidu ir īreikōjis ari vērs zemes, vyspyrms kotrā nu mums, un tei sōcās ar kristeibu un teik tōļōk calta Svātō Gora īdarbeibā. Tai tūp kristeigō Bazneica – vyspyrms nu šaidim atseviškim cylvākim, kurūs var īmōjōt Dīvs. Kai soka apostols Pōvuls: „Voi jyus nazynat, ka jyus asat Dīva noms un ka Dīva Gors jyusūs mōjoj?” Bazneica pyrmom kōrtom ir tī cylvāki, kurūs mōjoj Dīvs, un tikai tod vyss pōrejais.

Un, beidzūt, sirds svētneicas škeisteišona nav īspējama tikai vīnā breidī, ar vīnu nūtykumu. Tai jōsaturpynoj cauri vysai dzeivei, kotru dīnu.

Kai tū saprast? Var tū ilustrēt ar kaidu nūstōstu. Kaidā dīnā jauns mūks atnōk pi sova vacō abata un žālojās: „Kū man dareit, tāvs? Es otkon un otkon kreitu vīnā un tymā pošā grākā.” Abats jam atbiļd: „Nu, jo tu kaidu reizi kreit, tod celīs augšā un nūžāloj sovu grāku.”- „Bet jo es otkon pakreitu?” naatsalaiž jaunais mūks. „Tod otkon celīs un dori tū pošu,”atbiļd abats. „Nu labi, bet cik ilgi?”jautoj jauneklis. – „Leidz pat nōvei,” atbiļdēja abats.

(Nu J. Rubeņa un M. Subača grōmotas „Dievs ir. Es – arī…)

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv