GAVĒŅA  PĪKTŌ  SVĀTDĪNE

Kungs, muna dvēsele ilgojās pēc pesteišonas un gors – pēc apskaidreibas. Muna sirds ilgojās pēc sovom mōjom un acis skumst pēc Dabasu Vaļsteibas. Es tik ļūti vēlejūs izjust Tovu, Kungs, tyvumu!

Sovu dzeiveibu es īlīku Tovōs rūkōs un atveru dvēseli Tovai, Kungs, darbeibai. Es ilgojūs pēc Dīva mīlesteibas un vēlejūs, lai muni lūcekli ir paklauseigi un mīsa ir gora vadeita.

Kungs, es atzeistu kotru sovu kļyudu un grāku. Bez Tovas gaismas es asmu gorā okls. Ar sirdi un dvēseli es snīdzūs pēc Tevis un olkstu pēc Tovas gōdeibas un žēlesteibas. Muns gors mīt Tovā gaismā, un es lyudzu, lai ari muna dvēsele un mīsa ir Svātō Gora apspeidātas.

Es ilgojūs pēc Tevis ik breidi. Man cyta Kunga un Dīva nav un navar byut, jo es tū napīļaunu. Esi, Kungs, muns Glōbējs un Pesteitōjs!

Es vysā asmu Tovs padeveigais bārns. Es mīļoju vysu, kas Dīva radeits. Muna ticeiba Tev ir muns glōbīņs, un muna mīlesteiba uz Tevi ir gaisma, kas mani sylda un mīrynoj. Es lyudzu, Kungs, dūd man apskaidreibu un syuti pōr mani Patīseibas Goru. Lai muns prōts ir pazemeigs, lai tys paklausa Tev vīnmār un vysā! Amen.


PŌRDŪMOM

Pravītis Jeremijs pareģoj jaunas dereibas īsastōšonu storp Dīvu un Izraeli. Īprīkšejū dereibu, kura beja nūslāgta uz Sinaja kolna Mozus laikā, cylvāki lauze. Dīvs par tū strōpēja Izraeļa tautu, syuteidams jim dažaidas nalaimes. Par tū stōsta Izraeļa tautas vēsture. Ap 1000 godim pyrms Kristus karalis Davids nūdybynōja Izraeļa tautai lelu, politiski un militari varenu vaļsti. Tūmār tei napastōvēja ilgi. Jau pēc Salomona, Davida dāla, nōves, ap 930. godu pyrms Kristus, Izraeļa vaļsts sasadalēja divōs daļōs: Zīmeļu Izraelā ar golvaspiļsātu Samariju, un Dīnvydu Izraelā – ar golvaspiļsātu Jeruzalemi. 8. godu simtiņa pyrms Kristus ūtrajā pusē asirīši īkarōja Zīmeļu vaļsti. 7. godu simtiņa beigōs babilonīši sōka apdraudēt Dīnvydu vaļsti. 587. voi 586. godā pyrms Kristus jī tū ari īkarōja, Jeruzaleme tyka ījimta un sagrauta.

Šī nūtykumi izraisēja pi jūdim šaubas atteiceibā uz Dereibā ītvartū Dīva apsūlejumu: voi teišam Dīvs ir atstōjis sovu tautu? Pamatojūtīs uz tū, kļyust saprūtama pravīša Jeremijas darbeiba, kas nūtyka eisu laiku pyrms Dīnvydu vaļsts un Jeruzalemes sabrukuma. Caur jū tod ari Dīvs pareģōja jaunas dereibas nūslēgšonu ar Izraeli: tei byus pīdūdūšōs mīlesteibas dereiba. Nu cylvāku puses par šōs dereibas prīkšnūteikumu ir atsagrīzšona un īkšejō atsajaunōšona – jauna sirds. Kai vīns, tai ūtrs byus Dīva dōvona. 

Un šys apsūlejums pīsapiļdēja, kod Jezus ar ciļvēci nūslēdze jaunū un myužeigū dereibu, kas nu Jō puses beja caur cīsšonom un krysta nōvi pīpiļdeitō pesteišonas misija. Apostols Pōvuls vēstulē ebrejim apstyprynoj, ka Kristus „kļyva vysim, kas Jam paklausa, par myužeigōs pesteišonas devēju”.

Myusu dzeive ir uz vysim laikim saisteita ar Kristu. Nu Jō ir atkareigs vyss, ari myusu galeigais liktiņs. Par myusu saisteibas ar Kristu svareigumu Mihaels Kvists roksta: „Voi mes tycam vēstures centralajam nūtykumam, Dīva Īmīsōšonai…? Voi mes pateišam tycam Jezum Kristum, Dīvam, kurs atnōce sasatikt ar cylvāku, lai jū izpesteit, lai izpesteit vysu pasauli? Voi mes tycam, ka vīneigi Jymā ir tys spāks, kas spēj īsasnēgt cylvāka sirdī un pōrmaineit tū pošūs pamatūs? Voi mes tycam, ka Jezus Kristus misterija snīdzās pōri laikam, ka myusu Dīvs ir te, pi myusim, myusūs, dzeivoj myusu dzeivi, triumfejūt pat pōri laiku rūbežom?

Un kaidas ir myusu atteiceibas ar Jū? Jo vyss tok ir atkareigs nu tom. Kurs atsatōlynoj nu Jezus, kurs pazaudej Jū nu acim, atsatōlynoj nu Dīva un nu sovas pesteišonas, tys zaudej īspēju piļneigai atteisteibai un patīsai lobōkas pasaules byuvēšonai. Kurs pazaudej Jezu Kristu, tys zaudej vysu”.

Vysas lītas šymā pasaulī ir sovā storpā saisteitas: navar byut panōkumi bez dorba, ražas bez sējas, navar byut pīauguma bez nūmēršonas. Par tū Kristus runoj tālainā veidā: „Jo kvīšu gryuds, īkritis zemē, nanūmērs, tys paliks vīns, bet, jo nūmērs, tys dūs daudz augļu”.

Leidzeigi tys ir ari ar cylvāka nōvi. Nōve pateišam saraun fiziskūs kontaktus ar dūtū personu, bet goreigajom saitem pastōv īspēja pastōvēt ari pēc nōves: mērstūšō persona, atkareibā nu sovas svātuma pakōpes, pīminēs par mums un aizastōs par mums pi Dīva.

Tai tys nūtyka ar svēteigū mōsu Faustinu (myruse 1938. godā). Vairōkas nedeļas pyrms jōs nōves cylvāki gōja pi jōs ar sovom ryupem, lai jei pīmynātu par tom tymā pasaulī. Leidzeigi kai mes lyudzam kaiminīni, kura brauc uz piļsātu, lai jei nūpērk voi nūkōrtoj deļ mums kaidu lītu, taipat ari cylvāki lyudze uz nōves gultas guļūšajai mōsai Faustinai nūkōrtōt dažaidas lītas pi Dīva. Par tū mōsa rakstēja sovā Dīnasgrōmotā: „Šudin pi manis atnōce vīna nu mōsom un man soka: lyudzu, mōsa, es tai breineigi jyutu, it kai man kaids saceitu, lai es eju pi mōsas un uztycu jai dažaidas lītas, un mōsa, kod nūmērs, varēs tū deļ manis izlyugt un nūkōrtōt pi Dīva. Es jai atklōti atbiļdēju, ka jā, es tū jyutu sovā dvēselē, ka pēc nōves spēšu vairōk kū izlyugt nu Jezus, nakai tagad. Es pīminēšu par mōsu Jō trūņa prīškā…” „Kod uz breidi īgōju blokus guļamustobā, lai apmeklēt slymōs mōsas, vīna nu jom sacēja: Mōsa, kod tu nūmērsi, atnōc pi manis, jo man tev ir jōuztic vīns dvēseles nūslāpums, kuru mōsai ir jōnūkōrtoj pi Jezus. Es zynu, ka mōsa var deļ manis tū nu Jezus izlyugt”.
(Marija Tarnovska. Mōsa Faustina Kovaļska. Dzeive un paaicynōjums.)


Sirds lykumi.

Mozū Kazimiru tāvs atnese uz bārnudōrzu. Ar lelom gryuteibom jam izadeve izsprukt ōrā pa durovom. Kazimira nūraudōja vysu dīnu, desmitem reižu praseidama, kod atnōks tēte. Cyti bārni nese jai vysaidas rūtaļlītas, bet nivīna nu tom naspēja aizvītōt tēti. Kazimira nūsamīrynōja tikai tod, kod jei otkon sēdēja klēpī nu dorba atnōkušajam tētukam.

Bārnudōrzu audzynōtōji taidus skotus redz ļūti bīži. Un tod rūnās jautōjums, kod un kaidā veidā bārni zaudej šū saikni ar vacōkim? Kod pasauļa pasvīstōs „rūtaļlītas” kļyust vērteigōkas nakai tāva un mōtes sirds?

Atbiļde ir saleidzynojūši vīnkōrša. Cik ilgi bārns dūmoj ar sirdi, tik ilgi uz dabiskōs saites pamata jys palīk pareizōs hierarhijas gaismā. Ar tū pošu breidi, kod jys nūdūd sovu sirdi un pasaļaun uz sovu prōtu, jys ļūti vīgli var kļyudeitīs. Jo prōts pačukst prīškā, ka cytas lītas var byut vērteigōkas par tāva un mōtes sirdi. Reizem ir vajadzeigi daudzi godi, cikom cylvāks atklōj sovus moldus un apzineigi atdūd sovas dzeives styuri sovai sirdei. Vusgryušōk klōjās tim, kuri ir zaudējuši uzticeibu vacōkim. Un tod ir vajadzeigs lels brīdums, lai, nasaverūt uz pīdzeivōtajom sōpem, vērteibu hierarhijā nūvītōt vacōkus tyuleņ aiz Dīva.

Pravītis Jeremijs pareģoj jaunas dereibas nūslēgšonu storp Dīvu un izvālātū tautu, kas byus baļsteita uz lykumu, kas īraksteits sirdīs. Te īt runa par sovas sirdsapziņas sakōrtōšonu. Dīvs ir Tāvs, un, jo cylvāks nūdūd sovas dzeives styuri gudras sirds rūkōs, jys reikojās taipat kai mozō Kazimira bārnudōrzā. Nikaida šō pasauļa monta naspēs saraut jō saikni ar Dīvu. Kontakts ar Jū ir saskaņōts kai elpōšona. Taida situacija padora grākōšonu naīspējamu. Dīva mīlesteibas saite ir tik spēceiga un dzeiva, ka cylvāka laimei nikas cyts nav vajadzeigs. Grāks tod izalīk kai naprōteiga reiceiba.

Bet, nu tō breiža, kod cylvāks sōc filozofēt un eksperimentēt uz sovu rūku, un nagryb tū dareit kūpā ar Dīvu, situacija izamaina pošūs pamatūs. Dīvs, respekteidams myusu breiveibu, sovā smolkjyuteibā ļaun myusim dareit tū, kū grybam. Kai kotrs mīļojūšs tāvs, Jys gon aizrōda, bet nasper ar pārkyuni, Jys pīkreit myusu naprōteigajai reiceibai, rēkinojūtīs ar tū, ka pēc sōpeigim pīdzeivōjumim poši paliksim gudrōki.

Sirdsapziņa ir vīns nu vyslelōkajim dōrgumim, kū mes kotrs asam sajāmuši nu Dīva. Tys ir sirds lykums, kas tyka nūsaukts par svētneicu. Šajā svētneicā cylvāks sasateik ar Dīvu. Var sarežgeit cylvāka religiskū un moralū dzeivi, var radeit jam daudzas izdeveibas grākōt, var uzbrukt religiskajom institucijom, tūmār, cikom cylvākā ir naaizskorta sirdsapziņas svētneica, tik ilgi cylvāks nazaudej sovu vērteibu. Jō atteiceibas ar Dīvu ir dzeivas un veidoj jō moralū stōju. Jo šei sirds svētneica teik iznycynōta, cylvāks tyuleņ zaudej sovu identitati. Jys vairs nazyna, kas ir lobs un kas ir slykts, nazyna, kō prīškā jam ir jōatbiļd par sovim vōrdim, dorbim un dūmom. Jys nazyna, deļ kō jōdzeivoj, deļ kō jōcīš, deļ kō jōmērst. Un jys pats ir nalaimeigs, dzeivōdams uz sovas svētneicas drupom un ir beistams tim, kas jam apkōrt.

Dīva Dāls atnōce uz pasauli, lai paleidzēt myusim atjaunōt sagrautū sirdsapziņu. Jys skaidri pīrōdēja, ka mes varam pīkrist tam, ka cylvāki iznycynōtu myusu mīsas svētneicu, tys nūzeimoj, myusus nūnōvātu, bet nadreikstam pīkrist tam, ka tyktu sagrauta myusu sirds svētneica. Grybādams myus par tū pōrlīcynōt, Jys pats pīkryta īt nōvē. Tūmār nikaidā ziņā Jys napīkryta sovas sirds svētneicas sabūjōšonai, pat vysmozōkai sirdsapziņas deformacijai. Ar Sovom žēlesteibom kristeibas un gondareišonas sakramentā  Jys myusim paleidz sagrautōs sirdsapziņas svētneicas atjaunōšonas dorbā, myusu sirdsapziņas pylnveidōšonā. Jys ilgojās, lai mes atsagrīztu bārnu dīnu pasaulī, lai kļyustam par taidu bārnu, kurs, turādams rūkōs dažaidas rūtaļlītas un spēlejūtīs ar tom, ir spējeigs tyuleņ tōs pamest, lai napazaudēt tyveibu ar tāvu voi mōti. Vysas pasaules bogōteibas ir nīks, saleidzynojūt ar bārna mīlesteibu pret vacōkim. Taida ir labi nūskaņōta bārna sirdsapziņa.

Vysas pasaules dōrgmontas ir nikas, saleidzynojūt ar mīlesteibu, ar kuru Dīvs apdōvynoj cylvāku. Taida ir labi nūskaņōta ticeiga cylvāka sirdsapziņa.
(Pr. Eduards Stanieks)

 
Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv