PAROSTŌ  LITURGISKŌ  LAIKA  25. SVĀTDĪNE

Lyugšona.

Kungs, mōci maņ zynōt tū, kas maņ ir jōzyna, mīļōt tū, kas ir mīlesteibas cīneigs, slaveit tū, kas Tev ir pateikams, nūvērteit tū, kas Tev ir dōrgs un nycynōt tū, kas ir nycynojams Tovōs acīs. Naļauņ maņ sprīst pēc ōrejō, ni ari veidōt sovas jyutas pēc dzērdātō, ļauņ maņ saprōteigi sprīst par mīseigajom un par goreigajom lītom, un, pōri vysam, vīnmār meklēt Tovu grybu.

Kungs, styprinoj mani ar Svātō Gora žēlesteibu. Paleidzi maņ kļyut īkšeji stypram un atteirej munu sirdi nu vysom navajadzeigajom ryupem, lai mani nasaista pasauleigōs lītas, dōrgas voi nīceigas, lai uz vysu es verūs kai uz pōrejūšom lītom, ar kurom ari es pats aizīšu. Zam saules nav nikō myužeiga, un vyss ir vīneigi tukšeiba un gora nūmōkteiba.

Dūd, Kungs, maņ dabasu gudreibu, lai es īsamōcu Tevi meklēt un atrast, Tevi pazeit  un mīļōt pōri par vysu. Lai vysom lītom munōs acīs nav lelas nūzeimes, tikai taida, kaidu Tu tom esi pīškeiris. Dōvoj maņ gudreibu izavaireit nu tim, kas maņ glaimoj, un ar pacīteibu panest tūs, kas sasaceļ pret mani. Lai Tova rūka, Kungs, mani voda un mōca maņ īvārōt taisneigu māru vysur un vysā. Amen.

(Kempenes Toms “Sekošana Kristum”)                                                                                                 


PŌRDŪMOM

“Dīvs naradeja nabadzeibu; tū radējom mes. Dīva prīškā mes vysi asam nabogi.” (Mōte Tereze)

Nabogs naolkst tikai pēc maizes, jam vairōk par vysu ir napīcīšams cylvāku cīns. Un te ir naizbāgami napīcīšama mīlesteiba, tys ir, myusu attīksme pret cytim cylvākim, tys fakts, ka mes dzeivojam deļ cytim. Vyslelōkō myusu kļyuda ir tod, kod mes atgryužam cytus. Moz tō, ka mes līdzam nabogim maizes kymūsu, mes veļ jūs ni par kū naturam, pamatam jūs uz īlas, līdzam jim cylvāka cīneigu dzeivi, uz kū jī, kai Dīva bārni, ir tīseigi.

Pasauļs naolkst tikai pēc maizes, tam ir vajadzeiga mīlesteiba, jys olkst byut mīļots, atzeits. Cylvāki olkst izjust Kristus klōtbyutni. Cik daudzōs vaļstīs ir pōrpiļneibā vyss, izjamūt Dīva klōtbyutni, izjamūt šū labvēleibu!

Nabogi ir vysur. Ir vasali kontinenti, kur nabadzeiba dreižōk ir goreigā plōksnē, kur šei nabadzeiba atsaklōj vīntuleibā, nūspīsteibā, bezjyuteibā. Bet es redzēju, ari Eiropā un Amerikā, cylvākus, kurim napīdar nikas, tī guļ kastēs, uz lupatu kolnim, teiši uz īlas. Parīzei, Londonai, Romai ir labi pazeistama šei nabadzeibas forma. Tik vīgli ir runōt ar nabogim un ryupeitīs par tim, kod jī ir kaut kur tōli. Daudz gryušōk un, īspējams, mozōk saprūtami, ir pīvērst uzmaneibu un pasaryupeit par nabogu, kurs dzeivoj pōrs sūļu attōlumā nu jyusim.

Rīsi un maize, kurus es izsnādzu izsolkušajim, remdēs jūs boda sajyutu. Bet cik gryuši ir aizpiļdeit tū tryukumu, kū jī izjyut, dzeivōdami atstumteibā un pamesteibā nu sabīdreibas.
Jyus, rītumu pasaules cylvāki, daudz vairōk pazeistat goreigū nabadzeibu, nakai materialū, tōpēc jyusu nabogi ir vysnabadzeigōkī. Storp cytu, voi bogōtnīki bīži vīn napīskaita pi sovom aprindom cylvākus, kuri ir galeigi nabadzeigi goreigi? Es dūmoju, ka nav gryuši paādynōt izsolkušū voi īdūt naktsmōjas bezpajumtnīkam, bet, lai nūmīrinōt, izdzēst ryugtumu sirdī, naidu un vīntuleibu, kas mōjoj goreigā atsvešinōteibā, ir vajadzeiga bezgaleiga pacīteiba.

Nu vysom pasaules molom uz Indiju brauc jauni cylvāki, lai dzeivōt galejā nabadzeibā. Jūs uz šejīni atvad vēlēšonōs atsabreivōt nu tōs pōpiļneibas vides, nu kuras jī ir cālušīs. Es dūmoju, ka jī sevi uzskota par dzeivu Jezus Kristus nabadzeibas pīmāru. Napīteik tikai teoretiski zynōt, kas ir nabadzeiba, bet vajag tū izbaudeit pošam. Šudiņ ir daudz cylvāku, kuri, lai ari ir pīdzymuši un auguši pōrticeibā, olkst uzzynōt, kas tys ir, kod tev nikō nav.

Jo tu naprassi pareizi izmontōt bogōteibu, vīnolga kaidu – materialū voi goreigū, - tei tevi nūbeigs. Tōpēc ka pat Dīvs naspēj nikō īdūt sirdei, kura jau taipat ir pylna leidz molom. Un kaut kaidā breidī nu tō vysa naizbāgami rassīs apetite pēc naudas un kōreiba pēc vysa tō, kū šei nauda var dūt: pōrmēreibas, grezneibu apgērbā, ēsšonā un izklaidē. Vajadzeibas sōk augt, vīna valk sev leidza ūtru. Un beigu beigōs naizbāgami īsastōj navoldama naapmīrynōteibas sajyuta. Censsimēs byut cik īspējams “tukšōki”, lai Dīvs varātu myusus pīpiļdeit!
Nabadzeiba – tei ir breiveiba. Breiveiba tōpēc, ka tys, kas maņ pīdar, navolda pōr mani, nasaista mani, natraucej man daleitīs ar cytim, natraucej maņ atdūt sevi.

Kū nūzeimoj nabadzeiba? Pyrmkōrt: maizes, apgērba, dzeives vītas tryukums. Nu bet bez tō? Ir veļ lelōka nabadzeiba: byut atstumtam, nycynōtam, tod, kod tev nav nikō sova, nivīna tyvinīka.

Voi mes zynam sovus nabogus? Voi zynam, kas ir nabogs myusu mōjōs, myusu gimenē? Varbyut jys voi jei nameklej maizes gobolu. Īspējams, ka kaids nu  myusu bārnim, voi veirs, voi sīva, nav izsolkuši, nav apdaleiti, bet voi tu esi pōrlīcynōts, ka nivīns nu jim nasajyut atstumts, namīļōts? Kur tovi vacī tāvs un mōte? Atstōteiba – tei ir eista nalaime, šausmeiga nabadzeiba.

Ir tik daudz cylvāku tev apkōrt slimneicōs un vacū ļaužu pansionatūs. Cik cylvāku dzeivoj uz īlas! Jūs pazeist tikai pēc īsaukom. Bet kotrs nu jim tok ir kaut kō dāls voi meita. Kaut kod, kaut vīnreiz, kaut kas jūs ir mīļōjis. Ari jī poši sovā dzeivē kaidu ir mīļōjuši. Bet šudiņ?...

Zyni, ka nabadzeigōkī nu nabadzeigajim ir storp tovim kaiminim, tovā cīmatā, varbyut pat tovā gimenē. Pamēginoj jūs īraudzeit, un tys paleidzēs tev jūs īmīļōt. Atver sovu sirdi mīlesteibai. Kļyusti par dzeivu Dīva žālsirdeibas līcinīku.

Nabogim nav vajadzeiga myusu leidzjyuteiba un žālums; jim napīcīšama myusu paleidzeiba. Un tys, kū jī dūd myusim, pōrsnādz tū, kū mes atdūdam jim.

Nabogi ir myusu lyugšona. Jī nas sevī Dīvu. Dīvs radeja pasauli un īraudzeja, ka tys ir labi dareits. Dīvs radeja cylvāku un īraudzeja, ka ari tys ir labi dareits. Jys radeja vysas lītas un redzēja, ka tōs ir lobas. Tod kai gon mes dreikstam syudzeitīs par tū, ka pasaulē pastōv nabadzeiba un cīsšonas, un pōrmest par tū Dīvam? Voi tys ir gūdeigi? Dīvs redzēja, ka vyss radeitais ir lobs. Cyta līta – kū mes poši ar tū vysu asam izdarējuši.

Lai paleidzēt myusim īmontōt dabasu vaļsteibu, Kristus ir uzstōdejis tikai vīnu nūteikumu: myusu nōves breidī tu un es, lai kas mes byutu un kur mes dzeivōtu, voi mes asam kristīši, voi nā, vyss cylvāku dzymums, kas radeits ar Dīva mīļojūšū rūku un pēc Jō leidzeibas, byusim spīsti nūsastōt Jō prīškā un tiksim tīsōti pēc tō, kaidi mes bejam pret nabogim, kū mes izdarējom jūs lobā. Taida ir realitate, ar kuru myusim nōksīs sasatikt, kod nūsastōsim Dīva trūņa prīškā: “Es beju izsalcis. Es beju kails. Maņ nabeja jumta vērs golvas. Un tys, kū jyus izdarējot mozōkajam nu šim munim brōlim, tū jyus izdarējot Maņ.”

Kod mes atzeisim, ka myusu kaimiņš, kurs cīš, ir poša Dīva attāls, un kod mes apsazynōsim šū patīseibu ar vysom tōs sekom, tod vairs nabadzeibas nabyus, un Mīlesteibas Misionarim nabyus kū dareit.
(Fragmenti nu Mōtes Terezes grōmotas  «Нет больше той любви»)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv