LELDĪNU LAIKA TREŠŌ SVĀTDĪNE

Myusim ir jōveļtej īpašas pyules, lai šys gods byutu mīra gods. Lai mes tū spātu, myusim ir vairōk jōsaceņš runōt par Dīvu un ar Dīvu, mozōk ar cylvākim un par tim. Sludynōsim Kristus mīru tai, kai  Jys tū darēja. Jys staigōja, lobu dareidams. Jezus napōrtrauce dareit žālsirdeibas dorbus deļ tō vīn, ka farizeji un ari cyti Jū īneida un ceņtēs izjaukt Jō Tāva dorbu. Jezus tikai turpynōja dareit lobu.

Kardinals Ņumens ir rakstējis: „Paleidzi man izplateit Tovu smaržu, kur vīn es eju, lai es sludynōtu Tevi bez sludynōšonas, na ar vōrdim, bet ar sovu pīmāru.”

Lai myusu dzeive byutu augleiga, tai ir jōbyun pīpiļdeitai ar Kristu; lai mes spātu nest Jō mīru, prīku un mīlesteibu, tam vysam ir jōbyun myusūs.Mes navaram dūt tōļōk tū, kū naasam sajāmuši – oklais navar vest oklū. Jo tu cylvākim nessi izpūsteitu, izkrūpļōtu, napatīsu – tevis poša deformeitu – Kristus attālu, tod tys ari byus vyss, kū jī sajims. Jo tu grybi, lai cylvāki mīļōtu Kristu, tod tim Jys ir jōīpazeist. Tōpēc vyspyrms pošim ir jōīmontoj Kristus, un tod Jys jōatklōj cytim cylvākim – Kristus, pylns dedzeibas, mīlesteibas, prīka un līksmeibas. Voi es asu šaida radzamō Kristus zeime? Voi es naasu tymsa, apdzysuse, naīskryuveita elektreibas spuļdzeite, kurā naīplyust strāva un kura tōpēc naizstoroj myrdzumu?

Ar vysu sovu sirdi ceņtīs byut spūža gaisma. Soki Kristum: „Paleidzi man izstorōt Tovu gaismu vysur, kur vīn eju!”

(Ikdienas lūgšana kopā ar māti Terēzi)


PŌRDŪMOM

„Jys pats nūsastōja jūs vydā un saceja jim: „Mīrs jums!” (LK 24,36)
Lai nūvērteit šō nūtykuma svareigumu, ir jōīsadūmoj, ka pavysam naseņ mōcekli pīdzeivōja Jezus nōvi un Jō guļdeišonu kopā. Īlīkūt kopā Jō myrušū mīsu, jī apglobōja ari sovas cereibas. Un te pēkšņi Jezus ir te! Krystā pīkoltais, nūmyrušais un apglobōtais ir te! Dzeivs! „Nūsastōja jūs vydā…”

Šōsdīnas Evaņgelijs, kaut ari mes tū losam varbyut pōrōk mīreigi, ir apostolu mēginōjums atstōsteit šūs nūtykumus, un tys nabeja vīgli. „Jezus nūsastōja jūs vydā” – soka mōcekli. Nivīns naredzēja, kai Jys atnōce, nivīns nadzērdēja, ka Jys klauvātu pi durovom (Jōņs roksta, ka durovas beja aizslāgtas). Nūsastōja, mīreigi smaideidams, jūs vydā – Tys, kuru nūjēme nu krysta un nūguļdēja kopā.

Īsadūmoju, kū jī padūmōja: „Tys nav īspējams! Tei ir kaida parōdeiba, tikai na cylvāks, kura nōvi redzējam”. Kaida laime, ka jī nav drūši par tū, kū redz, kaida laime, ka mes varam īraudzeit jū šaubas, jo tys vyss tyka pīraksteits, lai ari mes varātu pōrdzeivōt – tik, cik tys ir īspējams – tū, kū jī pīdzeivōja tymā dīnā: „Beja miris, bet tagad dzeivoj!”

Jezus labi apsazynoj tū, cik lels sūļs uz prīšku ir jōsper mōceklim, un ari mums kūpā ar jim. „Tys pateišam asmu Es, aptaustit Mani un pōrsalīcynojit, ka goram nav mīsas un kaulu, kai tys ir pi Manis”. Bet, lai gon jūs prīkam nav rūbežū, jim tūmār veļ ir gryuši nūticēt, tōpēc Jezus jim dūd nōkušū pīrōdejumu: „…ēde jūs prīškā”. Jūs ocu prīškā! Tōs tagad ir myusu ticeibas acis. Vairōk kai divas tyukstūšas godu atpakaļ cylvāki redzēja Jezu myrušu, un pēc tam dzeivu, tōpēc mes, tycādami jū radzātajam, atsaveram kristeigajai ticeibai: Jezus pateišam ir Dīva Dāls, kurs kļyva cylvāks, tyka krystā pīkolts un apglobōts, trešajā dīnā augšancēlēs.

Bet na tai, kai Lazars, kod tyka pīcalts nu kopa. Evaņgelists Lukass pastreipoj augšancālušō Jezus „mīseigumu”, lai mes nadūmōtu, ka apostoli kaut kū izfantazēja. Nā, jī pateišam pīdzeivōja augšancālušō Jezus klōtbyutni. Un teiši tam myusim ir jōtic, navys jōmēginoj īsadūmōt, kaida beja Jō „augšancaltō mīsa”.

Jezus tagad pīdar „cytai pasaulei”, leidz kurai myusu skatīņs, taipat kai apostolu skoti, vairs navar aizsnēgt. Lukass mēginoj ar vōrdu paleidzeibu izteikt tū, kas nav izsokams: Jezus atsagrīzšonu dzeivē. Nasaverūt uz tū, kaida beja šei jaunōs dzeives forma, tei beja cilvēciska, mīseiga. Pōrejais vyss ir nūslāpums, un Jaunōs Dereibas autori bez augšanceļšonōs termina pīmiņ ari vōrdu: paaugstynōšona. Tys nūzeimoj, ka augšanceļšonōs beja seviška. Jezus atsagrīze cylvāku dzeivē, bet ar cytaidu dzeiveibas spāku, nakai parostajim cylvākim, ar taidu, ar kuru Jys spēj aizsnēgt un izpesteit kotru cylvāku.

Tys, ka Lazars pēc augšanceļšonōs sajēme veļ dažus godus dzeives, nikai naizmainēja ni pasauli, ni myusu dzeivi. Jezus augšanceļšonōs-paaugstynōšona padarēja Jū na tikai Dzeivojūšu, pōr kuru nōvei nav varas, bet ari par Dzeiveibas Olūtu. Par kaidas dzeiveibas? – „Par Myužeigōs dzeives”, soka apostols Jōņs, par poša Pyrmsmyužeigō Tāva dzeiveibas olūtu, un tagad augšancālušais Jezus var pavēlēt kotram cylvākam: „Jo kaids ir izslōpis un tic Man, lai nōk pi Manis un dzer!” (Sal. J 7,37).

Ticēt Jam, dzert dzeiveibu, kura nu Jō izīt, zynōt, ka taipat kai uz Jū, tai ari uz myusim, atsatīc uzvara pōr nōvi – tys vyss ir atkareigs nu tō, cik labi mes īsadzilinōsim šudin laseitajā tekstā: „Jys pats nūsastōja jūs vydā”.

Voi mes tycam, ka Jezus ir myusu vydā te, myusdīnu pasaulī? Voi tycam, ka Jys ir te caur sovim dorbim, ka ir klōtasūšs sakramentali, caur klōtasameibu cytūs cylvākūs? Voi tycam, ka Jys ir manī – jo vīn es tū grybu – tai, ka es varu saceit: „Muna dzeive ir Kristus”?

Un tōs nav kaut kaidi dīvbejeigi sapni voi izdūmōjums, tei ir realitate, kura ir jōpījem, reala dzeive ar Dzeivū.
(Andre Seve)


Losūt Vacū Dereibu.

Vīna nu pyrmajom dōvonom, kū augšancālušais Kristus deve apostolim, beja Svatū Rokstu izpratnes dōvona. Prūtams, runa īt par Vacōs Dereibas tekstim, jo Jaunū Dereibu veļ nivīns nabeja uzrakstējis. Tei ir apbreinojama dōvona. Varātu liktīs, ka pēc Lelōs Nedeļas nūtykumim tei vairs nav vajadzeiga. Tūmār mes asam fakta prīškā. Tōpēc atlīk tikai uzstōdeit jautōjumu, kōpēc augšancālušais Jezus teiši taidu, bet na cytu, dōvonu pasnēdze sovim mōceklim.

Svātais Jōņs Evaņgelists, atstōsteidams Jezus diskusiju ar jūdim, nūdūd mums Jō vōrdus: „Jo jyus ītycātu Mozum, jyus ari Man ītycātu, jo jys rakstēja par Mani. Bet, jo jyus natycat jō rokstim, kai tod jyus īticēsit munim vōrdim”(Sal. J 5, 46). Nu saceitō izrīt, ka Vacōs Dereibas izpratne ir napīcīšama, lai varātu īpazeit Kristu un īticēt Jam. Tys, kurs gryb īsadzilinōt Pesteitōja nūslāpumā, agri voi vālu byus spīsts atvērt Vacōs Dereibas gromotas, lai īpasazeitu ar tom bogōteibom, kas tajōs ir apslāptas. Tūmār pareiza Bībeles laseišona ir pōri cylvāka spējom, un tei ir īspējama tikai, bolstūtīs uz Gora īdvasmōtu Rokstu sapratnes žēlesteibu. Teiši šū žēlesteibu augšancālušais Mōceitōjs dōvōja sovim apostolim.

Bībeles izpratnes dōvona ir napīcīšama na tikai tajā apslāptōs patīseibas par Kristu atklōšonā, bet ari deļ mīreigas taida Dīva Vōrda uzklauseišonas, kurā teik atstōsteita sōpeiga, reizem pat ryugta, patīseiba par cylvāku. Daudzi cylvāki ar lelu dedzeibu stōjās pi Vacōs Dereibas grōmotu laseišonas, bet pēc dažom dīnom aizver Bībeli uz vysim laikim. Jo izarōda, ka jī nav spējeigi tymā izlaseit nikū byuvejūšu, bet, teiši ūtraidi, sōc nu tōs īsaļaunōt. Un taidim cylvākim nav vīgli īskaidrōt, ka pats Dīvs ar Sovim vōrdim gryb cylvākā izraiseit „sašutumu”. Jo Dīvs Vacajā Dereibā stōsta cylvākam par vysim īspējamajim grākim, tod Jys tū dora na tōpēc, lai pamōceit, kai grākōt, bet gon tōpēc, lai atvērt mums acis uz grāka draudim un pōrsorgōt nu īspējas tūs izdareit. Dīva pamōceitu cylvāku tik vīgli napōrsteigs nasagatavōtu un jys napazaudeis golvu, kod sasatiks ar tū aci pret aci. Dīvs mērķtīceigi izraisa „sašutumu” cylvākā ar Sovim vōrdim, lai jymā sašutumu naizraiseitu dzeive. Taida ir naparosti svareigō Vacōs Dereibas laseišonas nūzeime.

Daudzi varbyut byus šokeiti nu taidas pīejas Bībeles laseišonai. Kai tys īspējams, ka Dīvs ļautu cylvākam „sašust”? Bet voi gudri vacōki nagryb runōt ar bārnu par ļaunumu un par tō darbeibas metodēm? Voi šaidā „ocu atvēršonā” uz dryumū patīseibu par cylvākim un jū grākim nav ītvarta jūs patīsō mīlesteiba? Pōrrunas ar bārnim par ļaunumu piļneigi drūši nav vārstas uz tū, lai bārns prostu tū dareit. Taidā sarunā runa īt par bārna lobumu, par jō gudreibas papyldynōšonu. Na par veļti teik apgolvōts, ka jaunō paaudze tōpēc izdora tik daudz kļyudu dzeivē, ka atteiceigajā laikā jim pītryuka gudru sarunu ar vacōkim par pasaulē pastōvūšū ļaunumu. Vacōku īteikumi, kai lykums, pasarōda daudz par vālu, tod, kod jūs bārns jau ir kļyvis par ļaunuma upuri. Jī nagrybēja „izraiseit sašutumu” bārnā, un tys sagrōve jō dzeivi.

Taidā kontekstā ir jōlosa Vacō Dereiba. Tys ir Dīva Vōrds, kas atklōj mums myusu Pesteitōja nūslāpumu, un tys ir Dīva Vōrds, kas atklōj nataisneibas nūslāpumu. Dīvs, kai lobais Tāvs, vēlejās lītiški parunōt ar myusim un ar vēstures pīmārim parōdeit patīseibu par cylvāku dzeivi, patīseibu par tōs skaistumu un tōs dramatiskumu. Tōpēc nasabreinōsim, ka augšancālušais Kristus dōvōja Sovim mōceklim Bībeles izpratnes dōvonu. Tei ir Dīva Vōrda saprasšonas dōvona. Voi tod te, vērs zemes, ir īspējams sajimt lelōku dōvonu?
(Pr. Eduards Stanieks)


Kristus ir augšancēlīs!

Šī vōrdi beja na tikai prīka un tryumfa saucīņs deļ senū laiku kristīšim. Ari šudin daudzōs sirdīs, un ari vōrdūs, tō saturs izskan kai vyslelōkō un pādejō cylvāka cereiba. Tūmār pat tod, kod jaunō kristeigō draudze beja tik tyvu klōt prīceigajam Nūtykumam, nabeja nimoz tik vīgli īticēt un sludynōt. Un tūmār šys vōrds: „Augšancēlīs!” apvīnoj, un Augšancālušais Kungs pacīteigi un ar Dīva konsekvenci pōrlīcynoj ar konkretom zeimem, ka Jys ir dzeivs, kaut ari naīrūbežōts ni laikā, ni telpā. Mōcekli var Jū na tikai redzēt, bet ari aptausteit. Jī skotōs uz Jū pōrsteigti, bet prīceigi, kai Jys ād tōs pošas zivis, kū jī ād. Un tōpēc tik ļūti natycamais Augšanceļšonōs breinums ir tik taustams nūtykums.

Pyrms divom nedeļom svinējām Leldīnes. Šudin ir trešō Leldīnu svātdīne. Tei, ar nasaprūtamū Augšanceļšonōs breinumu, beja pyrmō. Kod šudin Evaņgelijā dzēržam  pa lelū apostolu uztraukumu, voi pat bailem, varam sirsneigi nūsapyust: Cik tys ir labi! Paļdis Dīvam, ka jī beidōs, jo tys nūzeimoj, ka jī beja saprōteigi cylvāki, ka jī ļūti konkreti vysu īvārōja un klausējōs, un tōpēc jī ir patīsi Augšanceļšonōs līcinīki.

Augšanceļšonōs pati par sevi nav izskaidrojama. Ari mes šudin uzstōdam sev pamatōtu jautōjumu: kai tys eistineibā beja? Jo myusu parostō pīredze līcynoj, ka tys, kurs ir miris – vairs nadzeivoj! Myusu cilvēciskū namīru dreižōk izraisa nūvacōšonas fakts, naskaitamas, ari naōrstejamas, slimeibas un jautōjums: Un kas pēc tam? Kas tōļōk?... Pyrmū Augšancelšonōs līcinīku izbaiļu realisms šudin myusim ir myusu ticeibas golvonais arguments. Un Jezus naizmontoj pōrdabiskas, breinumainas zeimes. Jō rūkōs nav Leldīnu karūga, kai tū attāloj svātbiļdēs.

Nasaverūt uz bailem, uz nauzticēšonu, Kunga Augšanceļšonōs beja jim tik acimradzams fakts, ka jī na tikai īticēja, bet beja gotovi par šū ticeibu atdūt sovu dzeiveibu.

Dzeivōt ar Tū, kurs dzeivoj, tys nūzeimoj ari – pavadeit laiku sarunōs ar Jū caur lyugšonu. Bet draudzē ari svineigi un prīceigi dzīžūt. Bazneicas Koncils soka: „Jys ir klōtasūšs, kod Bazneica lyudzās un dzīd, jo Jys ir teicis: Tur, kur divi voi trejs ir sasapuļcējuši Munā vōrdā, Es asmu jūs vydā”. Bet ari privatō, personeigō lyugšona ir sasatikšona ar Jū. Bet dzeivōt ar Tū, kurs dzeivoj, nūzeimoj ari redzēt Jū myusu brōļūs un mōsōs. Myusim nav jōmeklej Jys un jōgaida, kod Jys pasarōdeis nu debesim, jo Jys ir tepat mums blokus. Tys ir tys vacais, varbyut vīntuļais cylvāks, tei ir tei mōte ar bārnu, kuru atstōjuši jōs tyvinīki, tys ir tys bezdarbnīks, kurs meklej dorbu, voi nabogs, kurs izstīpis rūku pēc maizes gobola voi dažim grašim. Myusu vyslobōkais ceļa rōdeitōjs, na tikai Lelajā Gavēnī, ir Krysta ceļš, kura pōrdūmōšona un pōrdzeivōšona uzmūdynoj cereibu ari Leldīnu laikā.
(Pr. L. Važiboks)

Aglonas Bazilika © 2015
Izveidots: provincentrs.lv