PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 22. SVĀTDĪNE

Lyugšona.

Kungs, dōvoj mums drūsmi, kaida myusim ir vajadzeiga, lai mes staigōtu pa tū ceļu, pa kuru Tu myusus vodi, lai tod, kod Tu myusus sauc, mes varātu bez bailem ceļtīs un īt.
Jo Tu praseitu nu myusim īt pi Tevis pōri yudinim, lai mes nasabeitu un spātu īt. Un, jo Tu praseitu nu myusim, lai mes kōpjam augstā kolnā, lai mes nimoz naīvārōtu, ka tys ir kolns, bet dūmōtu vīneigi par laimi, kū snādz Tovs tyvums. Tu esi radejis myusus deļ sevis, lai mes ceļōtu ar Tevi un vysbeidzūt radzātu Tevi Tovā naaizklōtajā skaistumā tajā apsūleitajā piļsātā, kur Tu esi Gaisma, Laime un Myužeigōs Mōjas.
Amen.  

(„Tavā vārdā”)


PŌRDŪMOM

„Lai Dīvs tevi sorgoj!”- bīži vīn tai mes sokam kaidam tyvinīkam, kuru sevišķi mīļojam, kuram vēlējam tū vyslobōkū, kod radzam, ka jam draud brīsmas. Tai ari šōsdīnas Evangelijā: apostols Pīters dzērd, ka jō mīļōtais Mōceitōjs breidynoj par sovom cīsšonom un nōvi. Bet jys nasaprūt šūs vōrdus: „Trešajā dīnā augšanceļsīs”. Jys saprota tikai tū, ka panōkumu vītā, par kurim līcynōja Jezus breinumi, Jū sagaida naveiksme. Tōpēc ari Pīters izrōda piļneigu nasapratni. Kas tod tei par „Kliņti – Pīteri”, uz kuras Jezus gryb uzceļt sovu Bazneicu?... Bet Jezus šū Pītera uzvedeibu nūvērtej ļūti negativi, jo Jys jam borgi soka: „Ej nūst nu munom acim, sātan! Tu esi Maņ par īļaunōjumu, jo nadūmoj par tū, kas ir Dīva, bet gon par tū, kas ir cylvāku”.

Mes ar uztraukumu varam sev uzstōdeit jautōjumu: „Pyrmais pāvests kai „īļaunōjums”Jezus plānūs?”... Pīters, taipat kai ari cyti apostoli, gaideja triumfejūšū Bazneicu, Bazneicu, kura byutu labi apgōdōta. Leidzeigi ari mes šudiņ grybātu īraudzeit Bazneicā varenu, vyspuseigu, īnaidnīka uzbrukumus uzvarūšu Dīvu. Bet myusu pāvests, kurs ar gryuteibom turīs uz kōjom, kurs runoj ar gryuteibom?...Atbiļde ir vīnkōrša: Bazneicas vareneiba ir gors, navys mīsa. Pateišam, ari mes poši grybātu redzēt sevi triumfejūšajā, myrdzūšajā Bazneicā. Pasavērsim uz krystu un varbyut myusim rassīs jautōjums: „Bet voi Dīvs mīļoj cīsšonas, sōpes un asni?...”Jezus uz krysta piļneigi atkailynōts. Jam nav sovas ģimenes: sīvas, bārnu… Jys nav atstōjis nivīnu ļaudīm pateikamu lītu, nav uzrakstejis nivīnu grōmotu. Kotrs, kas redzēja Jū mērstam uz krysta, varēja pasaceit: „Nabadzeiga, veļteigi nūdzeivōta dzeive!”

Bet tūmār Jys jau divas tyukstūšas godu ir na vīn Brōļs vysim, bet ari patīss dabasu un zemes Karalis.  Jys pats par sevi saceja, ka jam nav kur golvu nūlikt, bet pavēsteja ari tū, ka tys, kurs zaudēs dzeiveibu Jō dēļ, atrass tū myužeibā. „Jo Cylvāka Dāls atnōks Tāva gūdeibā kūpā ar sovim eņģelim, un tod atleidzynōs kotram pēc jō nūpalnim”.
(Pr. Ludvigs Važiboks)


„Tu īkārdynōji mani, Kungs, un es ļōvūs kārdynōjumam. Tu beji styprōks par mani un mani pōrspēji. Es kļyvu par apsmīkli kotru dīnu, vysi zūbōjōs par mani.

Un es saceju: „Es vairs napīminēšu Jū un  vairs narunōšu Jō vōrdā.”Bet tod muna sirds aizasvyla kai ar kvālojūšu guni, un tei pōrjēme munus kaulus.Un es ceņšūs tū nūslōpēt, bet naspēju” (Jer 20, 7…9).


Pravīša Jeremijas vōrdi ir par īkšejū ceiņu, kaida nūteik tod, kod cylvāks ar jyuteigu sirdsapziņu nūkļyust storp cylvāku kritikas un Dīva praseibu dzērnakminim. Spēceigī apkōrtejū cylvāku uzbrukumi pravīti nūvede leidz tam, ka jys nūlēme pōrtraukt sovu misiju. Jo patīseiba, kuru jys vēsteja, beja pōrōk ryugta, lai cylvāki spātu tū mīreigi uzklauseit. Namiteigī uzbrukumi sakarā ar jō uzticeibu Dīvam, lyka jam, meklejūt kaut uz breidi mīru, pōrtraukt sovu darbeibu. Tūmār šymā breidī jū sōce grauzt poša sirdsapziņa, kas dadzynōja jū kai ar guni. Tōs ītekmē Jeremijs atzyna, ka, nasaskotūt ni uz kū, jam ir jōturpynoj sludynōt Dīva vōrdu. Jo vides pōrspāks ir daudz vōjōks, nakai sirdsapziņas spāks. Ocumirkleigō krīze tyka pōrvarāta, un Jeremijs naapklusa. Ari turpmōk Dīva vōrds tyka sludynōts kai atgōdynōjums, kaut ari gondreiž nivīns nu klauseitōjim nasekōja jō aicynōjumam.

Pošlaik mes pōrōk bīži sateikam vyltus pravīšus, kuri pasakļaun apkōrtejū spīdīņam. Un tōpēc tī kļyust par pasauļa, navys Dīva, apostolim. Un cik gon reizes mes nadzēržam apgolvōjumus, ka Dīva lykumi gon ir ideali, bet dzeivē nav ar tim jōsarēkinoj. Pseidokatōļu autori napōrstōj raksteit, ka mēginōjums pīmārōt valstu lykumus Dīva lykumim ir utopija. Divas tyukstūšas godu Evangeliskī lykumi skaistynōja tū tautu lykumus, kuras beja pōrjimtas ar Lobū Vēsti, un taidā veidā vede tōs pa gaismas ceļu. Kotrai paaudzei beja sovi pravīši, kuri aicynōja, leidzeigi Jeremijam, veidōt dzeivi pēc Dīva lykumim. Tī, kur jī tyka uzklauseiti, sabīdreiba pīdzeivōja rodūšas pōrvērteibas. Un nav svareigi, ka pasauļs ceņtēs jim pretim likt vasalu virkni vyltus pravīšu, jo jūs rindas izškeida pret vīneigi eistū, dzeivynojūšū un pareģojūšū patīseibu. Kotrā sabīdreibā ir kaids Dīvam vajadzeigs pravītis, voi cylvāks, kuru voda labi nūstōdeitas sirdsapziņas spāks. Caur jū Dīvs atgōdynoj sovus pyrmsmyužeigūs lykumus, kuri agrōk voi vālōk tiks īvārōti. Dīvam uzticeigō sirdsapziņa ir vysvarenōkais spāks vērs zemes, pret kuru paklyup vysas tymseibas varas. Myusim mēginoj īgolvōt, ka Dīva lykumi ir gryuši izpyldami, ka pēc jim nav īspējams dzeivōt. Vīni tū apgolvoj atklōti, cyti meklej dažaidus argumentus, lai pīrōdeit, ka, jo jau īprīkšejōs paaudzes Dīva lykumus napiļdeja, tod ari mes nadreikstam pīpraseit, lai šudiņ tī byutu par myusu tīsiskōs kōrteibas pamatu. Taida veida argumentāciju īlankumā myusim pavysam vīnkōrši ir jōatver sirdis Dīva bolsam un, bolstūtīs uz Jō spāku, mes spēsim atspākōt sabīdreibas uzskotu spīdini. Ticeigam cylvākam ir symts reizes lobōk, kod jam teik izdareiti uzbrukumi nu ōrīnes, nu jam napateikamas sabīdreibas, nakai tikt mūceitam nu īkšīnes caur sirdsapziņas pōrmatumim par Dīva nūrōdejumu un Jō pyrmsmyužeigū lykumu naīvārōšonu. Uzticeiba sirdsapziņai, nasaskotūt uz ōrejū spīdini, veidoj lelas dvēseles cylvākus. Tei ir it kai dvēseles mūcekleiba, caur kuru ir izgōjuši vysi svātī.

Runojūt par sirdsapziņu, vysbīžōk teik akcenteita tōs normativō lūma: tei nūsoka, kas ir patīsi lobs, un kas ir slykts. Ratōk teik nūrōdeits uz tōs imperativū varu: sirdsapziņa līk dareit lobu un pretōtīs ļaunajam. Un tikai nadaudzi nūrōda, ka sirdsapziņa ir golvonais vērzejūšais rodūšōs darbeibas spāks. Bet teiši nu tō byutu jōsōc lekcija par sirdsapziņu. Jo tikai tī, kas ir piļneibā paklauseigi Dīva spākam, jem tymā sovu daleibu.
(Pr. Edvards Stanieks)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv