PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 24. SVĀTDĪNE

Tāvs, nikas nav tik gryuši, kai dōvōt patīsu pīdūšonu, seviški sovim vystyvōkajim cylvākim, kuri myusim ir lykuši cīst. Cik gryuta ir šei pīdūšona!

Tik daudz atrunu šaudōs pa golvu: „Par kū teiši maņ byuutu jōsōc? Voi ir vērts? Nā, šudiņ es tū naspēju, varbyut reit...” Pīdūšona prosa daudz. Un voi tei vyspōr ir īspējama? Tāvs, mes zynam, ka izleigšona un pīdūšona var nōkt tikai nu Tevis.

Tōpēc, Kungs, dōvoj mums pīdūšonas žēlesteibu, spāku izleigt ar tim, ar kū dzeivojam zam vīna jumta, ar tim, kuri ir tōli: ar dzeives bīdru, kas aizgōjis, ar bārnu, kas sarōvis atteiceibas. Lic, lai mes mīļojam pat sovus īnaidnīkus! Naļaun, lai saule nūrīt pōr naidu voi dusmem myusu sirdīs. Dōvoj myusim šū žēlesteibu spert pyrmū sūli, un mes kļyusim Tev leidzeigi.
(Kardinals Godfīds Danilzs)


PŌRDŪMOM

Cik reizes ir jōpīdūd?

Ir vīgli runōt par pīdūšonu, bet, kod pošam ir jōpīdūd, jōaizmērst, jōsasamīrynōj ar kaidu, kurs ir izdarējis man pōresteibu… o, tys jau ir gryušōk, jo man ir taisneiba, jo es tok tyku sōpynōts, jo ir tok jōbyun ari taisneigumam…

Pīdūšona izaskota kai vōjuma, naivitates, ļaunuma atbaļsteišonas pazeime… Seviški napareizi izprosta sasamīrynōšona pagōjušōs svātdīnes Evaņgelija kontekstā.

Bet Kristus naaicynōja myusus meklēt sovu lobumu, atsarībt, napīdūt, taipat kai šōsdīnas Evaņgelijā namudynoj myusus uz naivumu, uz īpasatikšonu par kotru cenu, uz sasamīrynōšonu ar ļaunumu. Golvonais ir saprast divus golvonūs pamatprincipus, kas, sovukōrt, paleidzēs myusim pareizi saprast  obus Evaņgelija fragmentus. Pīvēršūt uzmaneibu ļaunumam, voi kritizejūt tū, nadreikst pazamōt cylvāku. Pīdūdūt nadreikstam aizmērst, ka mes pīdūdam cylvākam, bet nasasamīrynojam ar izdareitū ļaunumu. Munas kritikas objekts ir ļaunums, bet na cylvāks. Cylvāks ir munas pīdūšonas un aizmērsšonas objekts voi dreižōk subjekts, bet na ļaunums. Navaru sasamīrynōt ar ļaunumu un pōresteibu, bet saprūtu, ka cylvāks var maļdeitīs un izdareit kļyudu. Jo kas pīvērš maņ uzmaneibu, es tyuleņ nasōkšu apsavainōt un justīs aizskorts. Un, kod pīdūdu, tys nanūzeimoj tū, ka asmu naivs un pīkreitu ļaunumam. Obūs gadejumūs golvonais nūsacējums ir gūdeigums un pazemeiba ļaunuma pazeišonā un mīlesteiba atteiceibā uz tyvōkū. „Jo tovs brōļs sagrākōja pret tevi, ej un aizrōdi jam jō moldus… jo jys atzeis sovu kļyudu un lyugs pīdūšonu… pīdūd…, jo ari tu, kod lyudz pīdūšonu, vēlejīs tū sajimt.

Nesi aizacītynōjis ļaunumā, ļaun, lai kaids pīvērš tam uzmaneibu, jo tu vari kļyudeitīs un pat naredzēt sovas kļyudas; nanūsacītynoj grākūs un slyktūs dorbūs, ļaun sevi pakoriģēt, jo nav namaldeigu cylvāku; un tova nūdareitō ļaunuma kritika  nu pavysam nav tevis „nūgremdeišona”. Taipat naesi ļaunatmineigs un prūti pīdūt, jo ari tu grybātu, lai tev tyktu pīdūtas tovas kļyudas un tova paklupšona. Pīdūd un prūti pīdūt, un reizem prūti ari pīdūšonu papraseit, atzeisti sovas izdareitōs kļyudas un nasoki, ka tev nav kō kauneitīs un kū nūžālōt, ka tovā dzeivē nav nikō taida, kas byutu jōmaina. Esi gūdeigs un pazemeigs, bet ari žālsirdeigs.

Pīdūšona ir vajadzeiga kai tev, tai maņ, bet pyrms tam ir vajadzeigs atzeit izdareitū ļaunumu un atsazeit, ka esi kļyudējīs. Pīdūšona var nūtikt tikai patīseibā. Tys, kurs nagryb atzeit patīseibu, ka ir kļyudējīs, nav peļnējis pīdūšonu, jo kū jam var pīdūt, ja, pēc jō uzskotim, jys nikaidu kļyudu nav izdarējis…?

Tikai patīseiba var myusus atbreivōt nu grāka un ļaunuma… Bez patīseibas un bez pīdūšonas triumfēs na lobais, bet ļaunais…

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv