PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 5. svātdīne

Kas myusus pīvalk pi Dīva? Skaidrōs bārna acis? Vaļsirdeiga sovu grāku atzeišona? Skaistō vacōku, katehetu, misionaru mōceiba? Pa drusceņai – kotra nu šom lītom. Navaineiba ir skaista, un skaistums pīvalk. Izlēmeiba izraisa uz vaļsirdeigu līceibu. Kaut kas tod myusūs atmaigst tai, ka mes sōcam apsazynōt sovu grēceigumu un sōcam uzaticēt Dīva žālsirdeibai.

„Lyuk, te es asmu, syuti mani!”

Atškireiga ir tū cylvāku vēsture, kuri līcynoj par Dīvu: vīni jau ar mōtes pīnu ir uzjāmuši mīlesteibu uz Dīvu un naspēj īsadūmot dzeivi bez Jō, cyti ir pasamūduši nu goreigō sastynguma, pasateicūt cīsšonom voi dzilim pōrdzeivōjumim, bet daudzus drūši vīn ir aizkustynōjuse kaida cylvāka līceiba. Lyuk, vīns šaids atgadejums:

„Nikod nabeju dūmōjuse par klūstera dzeivi, kaut ari pret tū izaturēju ar cīnu. Tys na deļ manis – tai es dūmōju. Vīnu reizi, kod garum pagōja klūstera mōsa, es pat paziņōju sovai dorba kolegei: <Nikod nagrybātu byut mūkine>. Jo es sapņōju par lauleibu un gimeni…

Kaidu dīnu draudzē īsaroda klūstera mōsas. Klausējūs jū mōceibas, un mani valdzynōja jūs apostoliskō dedzeiba, kai ari jymōs asūšais mīrs un prīks par kolpōšonu Dīvam. Teiši jaunatnei dūmōtajā mōceibā jōs pastōstēja, ka pastōv ari cyta dzeive, skaista un Dīvam veļteita – klūstera dzeive. Tys mani tai satrīce, ka es saprotu, ka tys ir vīneigais ceļš, kas var mani dareit laimeigu. Un es nūlēmu īsastōt klūsterī, kas ļūti pōrsteidze munus vacōkus un apkōrtejūs…

Šudiņ es šū dzeivi draudzeibā ar Dīvu namaineitu ni pret kaidom šōszemes bogōteibom. Atstōjūt nadaudz, es īgyvu vysu. Pazemeigi lyudzu munas dzeives Kungu, ka šei muna pōrlīceiba nikod nanūsavōjinōtu.”

Skaists aplīcynōjums prīceigai līceibai par Dīvu. Šōs mūkines prota tik patīsi kolpōt Dīvam, ka tys izraisēja spēceigu atbolsu jaunōs meitines dvēselē. Bet na kotrs un na vīnmār vēlejās līcynōt.

„Aizej nu manis, Kungs, jo es asmu grēceigs cylvāks”

Par līceibas dūšonu runoj šōs svātdīnes lasejumi. Isaja nūsabeida, kod īraudzēja Kungu, un tikai pēc tam, kod eņgeļs apgolvōja, ka jō vaines ir izdzāstas, jys atsasauce Dīva aicynōjumam. Taipat ari Pīters pēc breinumainōs zivju zvejas jutōs sova Mōceitōja nacīneigs. Bet Jezus jū nūmīrynōja, un tys ļōve jam sekōt Mōceitōjam. Tūtīs atgrīztais Pōvuls nūsauce sevi par nalaikā dzymušu, par apostola vōrda nacīneigu. Bet ari jys, Dīva mīlesteibas pōrjimts, atbiļdēja uz paaicynōjumu.

Bet voi mes sovā dzeivē naasam pīdzeivōjuši kaut kaidu aizturi sovu natykumu voi vaines apziņas dēļ? Un tod mes jutamēs naveikli, īkšeji nūblokeiti, myusim tryuka dedzeibas. Un kū tod lai soka par dzeivi grākūs nedeļom, voi pat mēnešim ilgi?! Voi tys nav škērslis evaņgelizacijai? Škērslis runōšonai par Dīva mīlesteibu? Prūtams, ka tai tys ir. Tikai vaines atzeišona pošam sevī un atsazeišona par tū Dīvam un  tyvōkajim dūd mums prīku un ļaun saceit, ka Dīvs myusus mīļōj. Mes tod jyutamēs kai Dīva mīļōti bārni. Taitod, grāku un nabreives atdūšona Jezum atbreivoj nu bailem. Tikai tod mes varam pīdzeivōt kaut kū nu tō, kū pōrdzeivōja Isaja un Pīters.

„Nasabeisti! Nu šō laika tu zvejōsi cylvākus”

Jo Dīvs ir myusu sirdīs, nu kō tod beitīs? Dīvs ir ar mums!

Dīva kolps pr.Francisks Blahnickis tai ir nūformulējis apstōkļus augleigai līceibai par Kristu:

1. Jōbyun pōrlīcynōtam, ka Kristus ir muns Kungs un Pesteitōjs, ka Jys ir klōtasūšs munā dzeivē, dzeivoj manī, un es Jymā.
2. Jōpōrsalīcynoj, ka vysi muni grāki ir atklōti un atzeiti Dīva prīškā, tycūt Kristus uz krysta izlītō Ašņa pīdūdūšajam spākam ( cytaidōk nabyusi par prīceigu līcynōtōju).
3. Jōbyun pōrlīcynōtam, ka dzeivoju Gorā, ka Kristus ir ījēmis vītu munas sirds trūnī, un muns „es” ir Jam pakļauts.
4. Pi kotras izdeveibas vīnkōršā veidā jōsadola ar sovu ticeibu Kristum ar cytim.
5. Jōsalyudz.
6. Jōīt uz prīšku, tys ir, jōjem iniciativa sovōs rūkōs (īt, bet na gaideit).
7. Jōīt uz prīšku mīlesteibā, pōrlīceibā, ka esi Dīva mīlesteibas reiks.
8. Jōrunoj par Jezu.
9. Rezultatus jōatstōj Dīvam un Jam jōpīroksta augli („asam nadereigi kolpi”)

Pr. Blahnickis soka, ka, jo īvārōsim vysus mynātūs nūteikumus, myusu līceibā nūteikti byus augleiga, un mes pīdzeivōsim lelu prīku.

Pasavērsim uz cylvākim, kuri svātdīņ izīt nu bazneicas. Jī ir lobā nūskaņōjumā, prīceigi, Dīva pīpiļdeiti, jo ir pīsadalējuši sv. Misē. Jī aiznas uz mōjom mīlesteibu. Un pēc sv. Komunijas pījimšonas mes jyutam vajadzeibu uz tū  atbiļdeit, pakolpōt. Un tei ari ir līceibas dūšona. Tei ir evaņgelizacija – nasaverūt uz myusu grēceigumu.

Atcerēsimēs, kaidi atsagrīzem nu svātceļōjuma voi nu kaidim bazneicas svātkim: cik myusūs beja mīra! Cik ļūti labvēleigi pret mums beja cyti! Ari tei beja evaņgelizacija – nasaverūt uz myusu grēceigumu.

Ka tik mes nanūsacītynōtu grākūs, bet arvīn atsagrīztu pi Dīva! Dīvs napīmiņ grēceigū pagōtni. Tū napīmiņ ari cylvāki, radzādami myus laimeigus Dīvā.

Kaids ir sacējis, ka īsnas un mīlesteibu navar nūslēpt. Jezus, radzādams myusu mīļojūšōs sirdis, napīmiņ grākus, jo eista mīlesteiba pīdūd. Myusu grēceigums nav škērslis Jezum. Škerslis ir ticeibas tryukums Dīva žālsirdeibai. Uzaticēsim un atsateirēsim, un līcynōsim, ka Dīvs ir žālsirdeiga mīlesteiba. Tai tū vīnmār ir darējuši tī cylvāki, kuri mīļōja Dīvu: pravīši, apostoli, Jezus aplīcynōtōji. (Nu Pr. Zdislava Vietžaka sprediķa)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv