PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA 29. SVĀTDĪNE

Svātō Marija, Dīva Mōte, lyudzīs par mani, grēcinīku, kuru škeistējušas dzeives un sōpju pōtogas. Lyudzīs par mani, Svātō Marija, Dīva Mōte, ciļvēces Mōte.

Svātō Marija, Dīva Mōte, lyudzīs par mani munā vīntuleibas ceļā. Bailes man sekoj. Līkās, ka muns vīneigais pavodūņs ir tymsa. Es asu Tovs bārns, kurs nūsamaļdējis svešajūs ceļūs un leikumainajōs stygōs, kas mani nūvērzej nu tō šaurō ceļa, kuru ir nūvēlējis Tovs Dāls tim, kuri gryb sasnēgt Jō Sirdi un lauleibas gultu.

Svātō Marija, Dīva Mōte, lyudzīs par mani. Ceļš ir ilgs, šaurs un ērkšķains. Tovs bārns ir pīkusis, bet mīgs ir tik dzeivynojūšs, tik mīreigs un dziļš. Un tūmār es zynu: jo es apsastōšu šajā ceļā pi Tāva, myusu Kunga, es zaudēšu spāku, lai pīsaceļt un īt pa stōvajom nūgōzem, kas vad uz vērsyunem.

Dīva Mōte – cik apbreinojami vōrdi! Kai tys ir īspējams, ka sīvīte ir kļyvuse par Dīviškū Trauku? – Un tūmār īspējams!

Dīva Mōte – un vīnlaiceigi cylvāku Meita. Dīva mīlesteibas, svēteibas un žālsirdeibas breinums. Saprōts salīk spōrnus, ticeiba atver apskōvīņus, izgaist jebkura saprasšona, un dvēsele īgrymst šō Nūslāpuma sirdī!

Dīva Mōte – mīsa, kas slēp sevī Gaismu bez beigom, myužeigū Gaismu, Kurs īnōcis laikā un dusēja kai sākla Tovā svātajā klēpī, kas slēpe sevī Dīvu, Kurs īsatērpe Tovā mīsā un īsamīsōja caur Tovu „jā”!

Dīva Mōte, caur Jō pīdzimšonu un nōvi Tu palyki par cilvēces Mōti. Tod lyudzīs, lai cylvāki pateišam palyktu par Tova dīviškō Dāla brōlim un mōsom!
(J. Koliškina de Huka Dohertija)


PŌRDŪMOM

„Atdūdit keizaram tū, kas ir keizara, un Dīvam tū, kas ir Dīva!”


Jezus sarunu bīdri bez gryuteibom atroda uz monetas attālōtū keizara zeimūga nūspīdumu un attālu. Bet Jezus naapsastōja vīneigi pi to, kas pīdar keizaram: Jys soka, ka jōatdūd Dīvam tū, kas ir Dīva – Dīva attāls ir „īspīsts” kotra cylvāka sirdī. Atdūt Dīvam tū, kas ir Dīva, nūzeimoj mīļōt tai, kai Jys myusus ir nūmīļōjis.
(Pr. J.Konarskis)

****

Šys Evaņgelija fragments vīnmār ir izraisējis spēceigas emocijas un daudzus komentarus, tam beja lela nūzeime ari sabīdriskajā dzeivē. Jōīvāroj, ka tō pamatā ir konflikts storp tūreizejū Izraela valdeibu un Jezu, konflikts, kurs snīdzās pōri laikim un rūnās nu myužeigōs ceiņas storp šō pasauļa goru un Dīvu. Cylvāki namiteigi apstreid Dīva tīseibas uz cylvāku, atmat Jō mīlesteibu un gryb byut naatkareigi, kas patīseibā nūvad pi sasaceļšonas un ceiņas pret Dīvu. Bīži vīn šai pretesteibai ir, taipat kai šōsdīnas Evaņgelijā, kulturalas diskusijas izskots, tei teik ītārpta tolerances, liberalisma ītārpā, bet mērkis ir tikai vīns: palikt naatkareigam nu Dīva.

Jezus laikā nūdūkli keizaram beja politiskōs nabreives simbols. Tōpēc farizeji grybēja īvest Jezu strupceļā: izprovocēt uz atbiļdi, kas byutu kai pretōšonōs vaļdeibai, par kū Jū varātu vīgli apvainōt; voi ari uz napopularu deklaraciju, kas sacaltu pret Jū cylvākus. Jezus saprota šōs lomotas un tōpēc naīsalaide bezjēdzeigā diskusijā. Jys šū sarunu izvērte daudz dziļōku – Jys atsasauce uz morales pamatpatīseibom un lykumim, kas regulej vysas atteiceibas storp cylvāku, Dīvu un sabīdreibu. Šī Dīva īstōdeitī lykumi ir obligati cylvākam un tōpēc nivīns nadreikst tūs maineit voi pōrkōpt. Par tim pat nadiskutej; augstōkais, kū var dareit – ir censtīs tūs lobōk izprast.

Dīvs, kas ir radējis pasauli un cylvāku, respektej sova radeitō pasauļa taisneigu autonomiju un respektej cylvākam pīškērtū breiveibu. Tōpēc Jys ir nūškeiris Dīva lītas nu cylvāku lītom, jo tōs risynojās dažaidōs plōksnēs. Bet tys nanūzeimoj, ka tōs obas ir pavysam naatkareigas vīna nu ūtras, kai tū myusim mēginoj īstōsteit, sludynojūt, ka Bazneica ir škērta nu vaļsts. Zamtekstā tū varātu saprast tai: ejit sev uz bazneicu un esit tī katoļi, skaitit lyugšonas, dzīdit himnas, bet, kod izejat nu bazneicas, tyuleņ par tū aizmērstit. Te - ōrpusē – ir pasauļs, te ir vaļsts un te dorbojās cyti lykumi. Te nav vītas Dīvam, Jam ir jōpīteik ar bazneicu! Un mes vysi asam tam daleji īticējuši un tam pīkrytuši, un faktiski asam katoļi tikai svātdīnes Misē, bet mōjōs, dorbā, skūlā – dzeivē – asam bezdīvi, ryupeigi slēpūt jebkaidus sakarus ar Dīvu. Pat mīrynojam sevi ar speciali izdūmōtu teicīni: „Dīvam – svece, bet valnam… lampa”.

Bet dzeive nasaļaun sadaleit sevi sferōs – „ar Dīvu” un „bez Dīva”, jo cylvāka dzeive ir vīna vīneiba. Šei atškireiba cylvākā sasajauc: cylvāks vīnlaiceigi dzeivoj kai vaļstī – keizara nomā, tai ari Bazneicā – pōrdabiskajā sferā. Vysur ir jōīvāroj Dīva lykumi; taisneiba, lobums, skaistums – tī ir nu Dīva. Jo myusu dzeive byus vērzeita uz Dīvu, tod tei byus šō vōrda vyspiļneigōkajā nūzeimē vērzeita ari uz cytim cylvākim. Jo mes naspēsim ūtru cylvāku leidz golam izprast, ni ari jam kolpōt – bez Kristus. Nu Kristus myusim nav jōsabeist! Mes varam drūši atvērt Jam sovas dzeives durovas, sabīdreibas, politiskū un ekonomiskū sistemu durovas.

Bet ir jōsabeist nu tim, kuri gryb sevi uzurpēt valdeišonai pōr obom īkōrtom. Pyrmkōrt, nu tim, kuri mēginoj panōkt taisneibu un lobumu na ar paļōveibas, pōrlīcynōšonas un argumentacijas paleidzeibu, bet gon caur reikōjumim, dekretim, politisku spīdini. Ūtrkōrt, ir jōsabeist nu vaļsts varas pōrmēreigas vērskundzeibas, nu tōs kompetences pōrsnēgšonas, nu tōs īsajaukšonas goreigajā laukā.

Tūtīs nav nikas slykts, teiši ūtraidi, tys ir myusu pīnōkums, lai katoļi sabīdriskajā dzeivē, izmontojūt parostūs „laiceigūs” leidzekļus, pōrveidōtu pasauli Evaņgelija gorā. Un pateišam, myusim ir vysas īspējas reikōtīs saskaņā ar taisneiguma un loba dareišonas principim, līcynōt ar sovu pīmāru, veicynōt apzineigumu, un na tikai ōreji īvārōt lykumu prīkšrokstus.

Jo cylvāks ir breivs, un pat Dīvs respektej cylvāka sirdsapziņas breiveibu un nikū nauzspīž ar varu. Tōpēc vajag izmontōt cylvāka breiveibu un tai veidōt sabīdriskōs dzeives lykumus un institucijas, lai tōs navys trauceitu, bet gon paleidzātu dareit lobu. Un Bazneicai ir tīseibas un pīnōkums par tū atgōdynōt.
(Pr. Mariušs Pohls)

Aglonas Bazilika © 2014
Izveidots: provincentrs.lv