PAROSTŌ  LITURGISKŌ  LAIKA  22. SVĀTDĪNE

Lyugšona

Maiguma un labesteibas pylnais Kungs, lyuk, es nūsastōju Tovā prīškā nūžālojams un nabogs, lyudzūt Tovu žēlesteibu un saucūt pēc Tovas žālsirdeibas. Pabaroj munu izsolkušū dvēseli, sasyldi munu nūsolušū sirdi ar sovas mīlesteibas līsmem, izkleidynoj tymsumu manī ar Sovas klōtbyutnes gaismu. Lai vysi zemes prīki maņ pōrsavērš ryugtumā, lai vyss, kas man līkās ryugts un mūkūšs, styprynoj munu pacīteibu, lai pasauleigais un pōrejūšais teik atmasts un aizmērsts. Pacel munu sirdi pi Sevis debesīs un naļauņ tai turpmōk vairs klaiņōt vērs zemes. Nu šō breiža un myužeigi esi muns vīneigais soldonums, muna vīneigō bareiba, muna mīlesteiba, muns prīks, muns maigums un vyss muns lobums. Amen.

(Kempenes Toms “Sekošana Kristum”)                                     


PŌRDŪMOM

Byut pazemeigim, atmest uzpyuteibu un byut vīnkōršim, dabiskim, - taidim, kaidus Dīvs myusus ir radejis, aicynoj lasejums nu Vacōs Dereibas Siraha grōmotas: “Muns dāls,  sovā darbeibā esi pīticeigs, tod tu tiksi mīļōts nu Dīvam pateikama cylvāka. Jo tu esi lelōks, jo vairōk pasazamynoj. Tai tu atrassi žēlesteibu pi Dīva, jo nu pazemeigajim Jys sajem gūdu. Prōteiga cylvāka sirds apcerej sokamvōrdus un jys vēlejās, lai jymā uzmaneigi klauseitūs. Guņs izdzēš līsmes, un žālsirdeibas dōvona deļdej grākus”. (Sir 3, 19-21. 30-31)

Jezus dzeives laikā tureigōkī ļaudis Palestinā reikōja mīlastus, kuru laikā apsprīde kaidu tematu voi personeibu. Dažu reizi runas beja interesantas, cytu reizi – piļneigi naaugleigas un navajadzeigas. Ari Latvijā kaidreiz svātkūs, tolkōs voi cytūs gūdūs reikōja mīlastus. Bīži vīn uz tim īlyudze na vīn tyvinīkus un draugus, bet ari tūs, kurim nav ni monta, ni tyvinīku. Tys ir Dīvam pateikams dorbs.    Ari Jezus reiz beja īlyugts šaidā mīlastā pi kaida farizeju vodūņa, kai tū dzērdējom šudiņdīnas Evangelijā. Aizgōjis uz turīni, Jezus izmontōja izdeveibu, lai sludynōt sovu mōceibu par pazemeibu un aicynōtu ari padūmōt par tryuceigajim, kurim nav īspējams pīsadaleit kaidā mīlastā,  kas paceļ goru. Īspējams, ka farizeju mīlasts beja pōrōk dryums un samōkslōts, bet mes te radzam Dīva klōtbyutni, kurs ryupejās par tim, kam klōjās gryuši. Kōpēc gon lai jim atrautu draudzeibas prīku, kū jī reiz kūpā ar cytim baudeis debesīs? Dīva mīlasts ir vīnkōršs un prīceigs. Tymā nateik maklātas dažaidas pakōpes cīmeņu storpā, kas varātu izjaukt svātku nūskaņu. Tymā kotrs sāstās pi golda taids, kaids jys ir, un prīcojās kūpā ar vysim. Tī sasateik cylvāks ar cylvāku, bet na prīkšnīks ar padūtū voi bogōtais ar nabadzeigū. Taidā mīlastā volda eists prīks, jo tī nav īdūmeibas, kas sagandej cylvāku atteiceibas.

Cik pateikami ir vīnkōršī un pazemeigī ļaudis! Jū vōrdus nasludynoj bez vajadzeibas. Jī ceņšās gūdeigi vērzeit sovu dzeives laivu uz prīšku, kolpōdami Dīvam un sovam tyvōkajam. Tī napīlītoj alkyuņus, lai nūstumt cytus molā un pošim izavērzeit prīkšgolā vai kaut kū nagūdeigi īgyut. Ir cylvāki, kurim pazemeibas tykums ir īdzymts. Jī reikojās harmoniski. Pareizōk sokūt, jymūs dorbojās Svātais Gors, lai radeit Evangelija izpratni. Dīva Gors jymūs ir atradis lobu zemi, kurā var atsateisteit Evangelija sāklas osni un nest bogōteigu ražu.

Pazemeibas eistō doba ir meklejama divu lykumeigu centīnu pareizā izpratnē. Šī centīni ir pošcīns un vēlēšonōs, lai cyti cylvāki myusus cīneitu. Pyrmō ir sevis cīneišonas pamatā un ūtrō ir vīna nu sabīdriskuma pamatelementim. Šūs Dīva dūtūs centīņus ir vīgli nūvērzeit pa napareizu ceļu. Pazemeibas uzdevums ir gōdōt, lai pošcīns un cīneišona nu cytu puses izapaustu pareizōs rūbežōs. Svātī Roksti pazemeibu rōda golvonūkōrt kai pīticeibu, kas ir pretstotā gūdkōreibai. Pazemeiba ir ari pretstots lepneibai, kas nagryb atzeit Dīva vareneibu un svātumu. Apbreinojama ir Jezus pazemeiba, ar kaidu Jys atpestej cylvākus un mudynoj sovus mōcekļus kolpōt sovim brōlim mīlesteibā.

Izraeļa tauta īsamōceja pazemeibu nu vēstures. Dīvs beja atsaklōjis Izraeļa vēsturē kai Vysuvareigais, kurs vīneigais ir Vysuaugstōkais. Tys vyss mudynōja tautu pasateik Dīvam un Jū slavēt. Izraeļa tauta beja pīdzeivōjuse nabadzeibu, seviški trimdā, un beja ari krituse grākā. Tys vyss styprinōja pazemeibu, kas tik bīži ir izteikta psalmūs un cytōs lyugšonōs.

Vacajā Dereibā ar pazemeibu izaceļ Mozus, kurs teik uzskateits par vyspazemeigōkū cylvāku. Pēc trimdas laikim jūdu pravīši un gudrī sludynōja tautai pazemeibu, pastreipōdami, ka Mesija byus pazemeigs karalis un ka vysai Dīva tautai ir jōbyun pazemeigai – Dīvs ir pazemeigū Dīvs.

Jaunō Dereiba otkon izceļ Dīva Dāla pazemeibu. Svātais Augustins Jezus pazemeibu sauc par mīlesteibas īdvasmōtu un jys ļūti cīši kūpā saista šūs divejus tykumus. Bez pazemeibas mīlesteiba nav īspējama. Goreigī rakstnīki bīži vīn pazemeibu pīleidzynoj traukam un mīlesteibu – škidrumam, kas teik tymā īlīts. Jo lelōks trauks, jo vairōk tymā var īlīt. Jo dziļōka pazemeiba, jo īspējama ari dziļōka mīlesteiba. Taipat ari tī, kuri mīļoj sovus leidzcylvākus, meklej jūs lobumu un poši izavēlej pādejū vītu. Pazemeigais gōdoj par cytim un pats sevi līk pādejā vītā. Tōpēc ari Dīvs dorbojās pazemeigajūs, vyspyrms jau  uz jūs lyugumu pīdūdūt jū grākus.

Svātais Benedikts pīgrīž lelu vēreibu pazemeibai un apgolvoj, ka nu šō tykuma atteisteibas ir atkareiga vysu pōrejū tykumu atteisteiba. Vālōkajūs laikūs kai lelōkī pazemeibas sludynōtōji ir jōmiņ svātais Francisks nu Asizes un Ignats nu Lojolas. Pazemeiba ir ceļš, kuru Dīvs ir paredzējis cylvākim, lai tī sasnāgtu galeigū mērki.

Satana grāks teiši ir lepneibas grāks, kas atsasoka atzeit Dīva vysuvareneibu. Jezus beja pazemeigs un lānprōteigs. Leidzeigai ir jōbyun ari Jō mōcekļu nūstōjai. Tys nanūzeimoj naeistu, pōrspeilātu pazemeibu, kas dažureiz izapauž mozvērteibas kompleksā. Jezus pazemeiba ir veseleiga. Byudams pazemeigs, Jys reizē izjuta sovu pošapziņu atteiceibā uz sovu syuteibu, kū Tāvs beja Jam uzticējis. Jys gōja tautā, rōdeja cylvākim sovu gudreibu un runas spējas, spēju cytus pamōceit. Jys dorbōjōs styngri sovas syuteibas rūbežōs, atklōjūt tū, kū Tāvs grybēja, un naslēpe ari tū, ka palīk taidi nūslāpumu, kurus zyna tikai Tāvs.

Religijas breiveibas pamats ir pazemeibā. Kai goreidznīkam, tai ari lajim ir tīseibas praseit religijas respektu un ticeibas breiveibu. Pazemeigs cylvāks prosa tū, kas jam pīsanōk. Eista pazemeiba ir kolpōt tai, kai Jezus kolpōja sovam Tāvam un dareja vysu tū, kū Tāvs nu jō lyudze. Kolpōt Dīvam, nūzeimoj vaļdeit, vaļdeit pōr sevi un sovom jyutom. Kotrs sovā dzeivē var pōrsalīcynōt, ka lepneiba dora cylvāku dryumu, bet pazemeiba – prīceigu un jautru. Pazemeigais labprōt pīlyudz Dīvu un lyudzās, jo lyugšonā eistynojās patīseiba – Dīva vysuvareiba un svātums cylvāka naspāka prīškā. Pazemeiba nav nikas cyts kai patīseiba, realisms un gudreiba.

Pazemeigs cylvāks napasaļaun pats uz sevi, bet gon uz Dīvu, jo kotrs cylvāks ir grēceigs radejums. Dīvs turpretim ir Pesteitōjs un ir spējeigs svātdareit ikvīnu cylvāku. Pazemeigs cylvāks prūt saskateit sovu spēju rūbežas. Pazemeigais jyut sovu pareizū vītu sabīdreibā, naaizasteidzūt cytim prīškā un nabāgūt ari aizkrōsnē. Jys izavairej runōt par sevi, saskota cytūs cylvākūs jū spējas un nasabeist tōs izceļt. Pazemeiba cylvāku napamozynoj, bet gon pīdūd jam cīnu. Tikai lepneiba cylvāku tykumiski pazamoj. Pazemeiba ir Kristus pazeime. Tikai pazemeigs cylvāks spēj mīļōt. Dīvs vēlejās, lai cylvāki dora lobu cytim bez kaut kaidas atleidzeibas. Jezus pats pasazamōja leidz pat krysta nōvei. Ari Jō mōceklim ir jōbyun laipnim un pazemeigim. Jezus svēteja bērneņus un saceja, ka vysim, kuri vēlejās īīt dabasu vaļsteibā, ir jōbyun kai bārnim.

Dīva ocu prīškā ir pazemeigī, un Jys pat tim gōdoj, jo pazemeigī sovā vōjumā pasaļaun tikai uz Jō vareneibu. Pazemeigū pīmārs ir Vysusvātōkō Jaunova Marija, kura, byudama Dīva pazemeigō kolpyune, kļyva par Jō Dāla Mōti.

Jezus sovas dzeives laikā bīži beja cīmeņš, un mīlasta laikā mōceja cylvākus voi dareja breinumus. Ari myusim ir gadejīs varbyut byut īlyugtim kaidā mīlastā un izjust Kristus naradzamū klōtbyutni mīlasta laikā.

Pitagors ir sacejis, ka Dīvs cylvākim ir devis divejas dōvonas: spēju pazeit patīseibu un spēju dareit lobu. Ceņssimēs ari mes turētīs pi patīseibas un dareit lobu!
(mons. A. Brumanis “Cerība nepievils”)

Aglonas Bazilika © 2016
Izveidots: provincentrs.lv