Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas
debesīs uzņemšanas bazilika
Starptautiskas nozīmes svētvieta
Šaja sadaļā varat iepazīties ar Aglonas baznīcas vēsturi gadsimtu gaitā. Kas baznīcu cēla, kas atbalstīja. Kādās iekārtās baznīca noturēja savu uzdevumu.
Aglonas Dievmātes svētbilde
Īpašs dārgums Aglonas baznīcā ir svētbilde — Dievmāte ar Jēzus bērnu, kura atrodas virs galvenā altāra. Pēc atrašanās vietas šo Dievmātes attēlu sauc „Aglonas Dievmāte”. ( Pasaulē ir ļoti daudz Jēzus Mātes – Jaunavas Marijas ikonu, svētgleznu, skulptūru. Visbiežāk konkrētie Dievmātes attēli tiek nosaukti pēc atrašanās vietas. Pm: Čenstohovas, Vladimiras, Gvadalupes Dievmāte)
Dievmātes svētgleznu uz Aglonu visticamāk atveda dominikāņu mūki savas darbības sākumā. Dokumentētā atsauce par gleznas atrašanos Aglonā ir no 1770. gada Aglonas klostera inventāra apraksta.
Aglonas Dievmātes svētglezna ir gleznota 17.gs beigās pēc Trāķu (Lietuva) svētgleznas parauga. Šīs svētgleznas ir ļoti līdzīgas. Autors ir nezināms.
Trāķu Dievmātes svētglezna (16.gs) ir apvīta daudziem nostātiem un leģendām, kā arī 17.gs kļuvusi slavena kā īpašs Dieva žēlastību avots. 1718.gada 4.septembrī Viļņas bīskaps Kazimirs Konstantīns Bžostovskis ar pāvesta Klementa XI pilnvaru to kronē. Trāķu Dievmātes svētglezna ir pirmā Svētā Krēsla oficiāli kronētā glezna Lietuvā.
Aglonas Dievmātes svētglezna ir restaurēta 1993.gada vasarā. Restaurāciju veica augstākās kvalifikācijas restaurators Jānis Bokmanis un restaurators Staņislavs Astičs. Restaurācijas laikā tika veikta arī sīka gleznas izpēte un apraksts.
Aglonas Dievmātes gleznas izmēri ir 132,5 x 109,5 centimetri, tā gleznota tradicionālā ikonu manierē. Gleznas pamatā ir trīs dažāda izmēra platumu lapu koka dēļi, kuru biezums ir 2,5 cm. Koka dēļus klāj pašausts linu audekls, uz kura uzklāti divi grunts slāņi – levkass. Apakšējā grunts slānī ir izgriezts renesanses stila ornamentāls reljefs, kurš ir apzeltīts un veido gleznas fonu. Starp ornamentiem ir izgriezti Jēzu un Mariju idenficējošie simboli: IHS (saīsinājums no trim latīņu vārdiem – Iesus Hominum Salvator – Jēzus pasaules Pestītājs) – Bērniņa Jēzus pusē un Marijas vārda monogramma Dievmātes kreisā pusē.
Aglonas Dievmātes gleznas tēli izstrādāti precīzi, smalki. Ikonogrāfijā zelts netiek uzskatīts par krāsu, bet gan tiek saukts par „gaismu”, kas nozīmē dievišķo gaismu, kas dāvā dzīvību.
Visas Dievmātes ikonas pēc savas būtības ir kristocentriskas, – vērstas uz Kristu, kurš vienmēr ir šo gleznu centrā, un katra Marijas svētglezna vērš mūsu skatu uz patiesu vienotību ar Dievu.
Svētgleznā Marija gan maigi pieskaras Bērna plecam, tā virzot Jēzu tuvāk dievlūdzējam. Šis Marijas rokas žests atklāj, ka viņa aicina mūs tuvoties Jēzum un vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš ir vienīgais cilvēka Pestītājs.
Uz Dievmātes apmetņa var redzēt zelta zvaigznes – uz pieres un uz kreisā pleca, bet trešā zvaigzne atrodas aiz Bērna Jēzus galvas. Austrumu ikonogrāfijas tradīcijā zvaigznes nozīmē Marijas jaunavību pirms Jēzus dzimšanas, dzimšanas laikā, un pēc Viņa piedzimšanas.
Kreisajā rokā savas sirds augstumā Dievmāte tur sarkanas rozītes zaru ar trim ziediem. Mākslas vēsturnieki uzskata, ka oriģinālā -Trāķu Dievmātes svētgleznā roze ir iezīmēts 17.gs sākumā, atzīmējot Rožukroņa brālības nodibināšanu Trāķos un trīs rozes ziedi simbolizē trīs rožukroņa lūgšanas noslēpumus.
Svētbildē redzamais Bērniņš Jēzus ir tērpts sarkanā, ar zeltu apdarinātā tunikā. Tērpa krāsa simbolizē Kristus dievišķību. Sarkanā krāsa simbolizē arī mīlestību un upuri, jo norāda uz izlietajām asinīm, bet vienlaikus uz uzvaru un Jēzus karalisko cieņu. Uz ceļiem Viņš tur grāmatu. Grāmata norāda, ka Jēzus ir likuma Devējs un Skolotājs. Uz grāmatas vāka ir trīs burti – IHS – saīsinājums no trim latīņu vārdiem – Iesus Hominum Salvator – Jēzus pasaules Pestītājs.
Kopš 1875. gada gleznu sedz no sudraba izgatavota un apzeltīta, dekoratīvi rotāta rīza. No gleznas ir saskatāma tikai sejas un plaukstas. Senatnē rīzas bija valdnieku apģērbs. Izšūta ar zeltu un pērlēm, rotāta ar dārgakmeņiem, rīza kalpoja par varenības zīmi. Jēzus, Dievmātes un svēto ikonas jau izsenis rotātas ar dārgām rizām kā Debesu valstības spožuma un svētuma simbols.
Zem Dievmātes attēla ir sudraba plāksne ar uzrakstu – Monstra te esse matrem (Rādi, ka esi māte). Zem svētbildes ir izvietotas votas – piemiņas zīmes par saņemtajām žēlastībām no Aglonas Dievmātes.
Aglonas Dievmātes svētgleznu pēc vakara dievkalpojuma aizsedz Dievmātes Debesīs uzņemšanas glezna, un no rīta, pirms dievkalpojuma tā tiek atvērta. Šī tradīcija pastāv no 1997.gada, kad Aglonas bazilikā sākās nemitīgā adorācija. Iepriekš Aglonas Dievmātes svētbildi tikai atklāta tikai uz dievkalpojumu laiku.
Aglonas Dievmātes svētglezna tautā ir ieguvusi brīnumdarītājas titulu. No 18.gs. šurp lūgties nāk gan smagi slimie, gan nelaimēs nonākušie, gan vienkārši un nabadzīgi ļaudis, gan augsta ranga un bagāti cilvēki. Daudzas lūgšanas šeit ir uzklausītas, daudzas dziedināšanas notikušas, daudzas žēlastības saņemtas.
Agrākajos laikos dominikāņu mūki pierakstīja ziņas par notikušajiem brīnumdarbiem. Diemžēl laika gaitā vērtīgie dokumenti ir gājuši bojā un ir saglabājušies tikai nedaudzi nostāsti.
Pierakstīts 1856.gadā: „Vēl ļoti jaunam man sāka sāpēt acis. Es biju pie visādiem ārstiem un zāļotājiem, viss veltīgi! Ne tikai neko nepalīdzēja, bet palika aizvien sliktāk un sliktāk. Galīgi es paliku ar vienu aci akls. Ar otru aci ar lielām mokām, kā caur miglu varēju redzēt Dieva pasauli. Izmisumā es nezināju, ko sākt. Nez kas man ieteica lūgties Aglonas Dievmāti. Aizgāju: lūdzos no visas sirds un no visas dvēseles un še: lūdzu pazaverieties, kādas man pilnīgi veselas acis, kaut gan esmu vecs un sirmgalvis. Es redzu tīri. Kā tad tādu skaidru brīnumu neatzīt un nepateikties par to. Cikām dzīvošu, cikām būs veselība, cikām spēšu staigāt, vienmēr staigāšu šo svētceļojumu uz Aglonu!”
Vairāki brīnumaini dziedināšanas brīnumi ir aprakstīti Aleksandra Novicka 1929. gadā izdotajā grāmatā „Aglyuna”.
„No sirds pārpilnības rakstu šos vārdus. Mans visgrūtākais krusts tika no manis paņemts. Kas to izdarīja? Pati Vissvētākā Jaunava Marija Aglonas baznīcā. Šī ir īsa manas slimības un izveseļošanās vēsture.
1924. gadā es saslimu ar kuņģi. Vairāk nekā četrus gadus cietu briesmīgas sāpes. Nevarēju atrast sev piemērotas barības. Slimības dēļ nevarēju pelnīt maizi – staigāju pie ārstiem, bet tie nevarēja palīdzēt. Pietrūka naudas ārstēties. Uzzinājusi, ka pagājušajā 1928. Gada Vasarassvētkos tiek rīkots svētceļojums no Rīgas uz Aglonu, es gribēju tajā piedalīties, lai izlūgtu no Jaunavas Marijas veselību. Bet mani līdzekļi bija tik ierobežoti, ka nespēju apmaksāt ceļu. Tad skumīgi paliku uz vietas, bet braucējiem iedevu mazu ziedojumu novest uz Aglonu un pati apņēmos lūgties, solot, ka izveseļošanās gadījumā noteikti pati došos uz Aglonu.
Svētceļnieki, ar priesteri D. Mūrinieku priekšgalā, laimīgi sasniedza svēto vietu. Savā laimē viņi neaizmirsa arī par mani un izpildīja manu lūgumu. Pēc pāris nedēļām es sajutu izmaiņas savā veselībā. Nepagāja ne 2 mēneši un es jūtos pilnīgi vesela, bez jebkādas zāļu lietošanas. Šovasar Vasarasvētkos biju Aglonā, lai izpildītu savu apsolījumu. / E.Kalnišs. Rīgā, 1929.gada 7.jūnijā/
Svētceļojumus un lūgšanas pie Aglonas Dievmātes svētgleznas nav spējuši apturēt ne kari, ne padomju laika represijas. Tāpat cilvēki Aglonā turpina saņemt Dieva žēlastības, notiek brīnumi. Dažās pasaules lielākajās pasaulēs svētvietās kā pm. Lurdā, vai Fatimā ir speciālās neatkarīgu ārstu komisijas, kuras izskata, pārbauda un sniedz savu atzinumu par katru brīnumainās dziedināšanas gadījumu. Aglonā netiek veikta šāda brīnumaino notikumu izpēte, tomēr cilvēku liecības apstiprina, ka brīnumi notiek arī šodien.
2014.gada 14.augustā Ringolds Jasūns rakstiski iesniedz liecību par savas mātes Laimdotas Jasūnes brīnumainu izārstēšanos:
Mana māte Laimdota Jasūne pēdējā gada laikā divas reizesw bija nopietni slima – pirmā diagnoze krūts vēzis, otrā diagnoze pēc neilga laika – trombi plaušās.
Ārsti ne vienā, ne otrā variantā nekādu cerību izdzīvošanai nedeva. Bet neskatoties uz to mūsu ģimene nodevās kopīgās lūgšanās Aglonas Vissvētākajai Jaunavai – un mūsu lūgšanas tika uzklausītas.
Pēc pusgada, kad mana māte ieradās pie ārstiem, neviens no viņiem neticēja, ka šis cilvēks ir dzīvs. Tika sasaukts konsīlijs, veikti visi izmeklējumi un secināts, ka paciente ir pilnīgi vesela.
Uzskatu, ka ir noticis Brīnums (pasvītrojums autora), ko ar savu žēlastību ir paveikusi Aglonas Svētā Jaunava Brīnumdarītāja.
Brīnumi ir notikuši gan lūdzoties Aglonas baznīcā, gan arī citās vietās lūdzot Aglonas Dievmātes aizbildniecību pie Dieva. Kā pateicību par notikušo brīnumu izdziedinātie svētceļoja uz Aglonu, daži dāvināja Aglonas Dievmātei pateicības zīmes –votas.
Vārds „vota” ir aizgūts no latīņu valodas un apzīmē vairāk vai mazāk vērtīgu priekšmetu, kas tiek ziedots par godu Dievam vai kā pateicība, vai lūgums Dievam. Votu formas un veidi ir visdažādākie: sirds, rokas, kājas, acs, silueta formā, ir arī medaljoni, krucifiksi, tāfelītes, ķēdītes, apbalvojumi.
Pie Aglonas Dievmātes svētgleznas ir ap 300 votām. Uz dažām ir uzraksti poļu, latīņu un latviešu valodās, ļoti daudzas ir bez uzrakstiem. Vecākā datētā vota ir no 1812. gada, jaunākā datētā – no 2014.gada (pēc 2016.gadā veiktās votu uzskaites).
Visvairāk ir sirds formas votu – 92. Lielākā sirds ir no grāfiem Tedeuša un Sofijas Plāteri-Zībergiem, 1885.gadā. Dažas sirdis ir atveramās ar fotogrāfijām vai „vēstulītēm” vidū.
Otrs izplatītākā votu forma ir plākstītes (47) ar uzrakstiem, gravējumiem, reljefiem, kuri simboliski liecina par votas dāvinātāja lūguma vai pateicības saturu.
Īpaša vota ir gleznas apzeltītā sudraba rīza, kuru pateicībā dāvināja Miķelis un Prakseda Dombrovski. Rīzas apakšējā daļā ir uzraksts latīņu valodā: „Šo apzeltīto sudraba tērpu ar kroņiem, zvaigznēm, stariem un dārgakmeņiem Bezvainīgās vissv.jaunavas Marijas Bildei Aglonā, slavenai ar brīnumiem, savā darbnīcā pagatavoja un viņas aizbildniecību neatlaidīgi lūgdami Miķelis un Prakseda Dombrovski 1875. g.”
Viena netradicionāla vota ir lūgšanu grāmata sudraba vākos „Aglyunes Zvaigzne”, dāvana no izdevēja Vincenta Gaudzes Daugavpilī.
Aglonas baznīcas vēsture
1697. gadā Viškovas (tagadējā Aglona) muižas īpašniece Eva Justīne Šostovicka (dz. Selicka) ar toreizējā Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska (1683-1709) atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis.
Muižnieki Aglonas dominikāņiem dāvāja no tēva Vaclava Selicka mantotos Viškovas un Putānu zemes īpašumus, apņēmās uzbūvēt baznīcu, klosteri un nodrošināt atbilstošus dzīves apstākļus divpadsmit dominikāņu tēviem.
1700. gada 8. aprīlī klostera dibināšanas aktu apstiprināja pāvests Innocents XII, poļu karalis Augusts II un Inflantijas bīskaps N. Poplavskis. Jaunais Aglonas Sv. Dominika ordeņa konvents iekļāvās dominikāņu ordeņa Lietuvas provincē.
1700. gadā tika uzcelta pirmā koka baznīca. Baznīcu svinīgi iesvētīja 1751.gada 10. septembrī Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1752), veltot to Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam.
Pirmā zināmā vēsturiskā atsauce uz Aglonas Dievmātes svētbildi ir no 1718.gada, kad tā tika kronēta ar zelta kroni, kuru dāvināja Viļņas bīskaps Kazimirs Konstantīns Bžostovskis (poļu val.: Brzostowski). Otra dokumentētā atsauce ir no 1770. gada Aglonas klostera inventāra apraksta.
1762. gadā dominikāņi nolēma celt jaunu mūra klosteri un 1767.gadā arī mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. (Daži autori runā par ugunsgrēku, bet nav skaidru vēsturisku avotu, kuri apliecinātu, ka koka ēkas būtu nodegušas).
Ir saglabājies nostāsts, ka šai apvidū (tagadējās vecās kapsētas vietā) kādai kalponei Annai parādījusies Jaunava Marija ar Jēzus Bērnu. Meitene to izstāstījusi tēvam Remigijam, kurš, tai pašā vietā lūdzoties, redzējis vīziju: baltu baznīcu ar diviem torņiem. Šie notikumi esot pamudinājuši celt baznīcu Dievmātes godam, baltu ar diviem torņiem.
1768. gadā dominikāņi nojauca Aglonas koka baznīcu un tajā pašā vietā lika pamatus jaunajai ēkai. Vienlaicīgi blakus baznīcai tika uzsākta arī jaunas mūra ēkas celšana klosterim. Dievkalpojumiem uzbūvēja pagaidu baznīcu, kurā novietoja no koka baznīcas pārvietoto altāri ar svētgleznu.
1780. gadā mūra baznīcas celtniecība tika pabeigta. Nākamajos gadu desmitos dominikāņi to labiekārtoja un izgreznoja atbilstoši savai iecerei – veidojot par arhibīskapa katedrāli.
Vienlaicīgi mūra baznīcai blakus tika uzcelta arī jauna mūra ēka klosteris. Klostera ēkā atradās arī draudzes skola ar četru gadu apmācību ciklu. (Arhīva ziņas par skolu ir no 1802. gada)
1800. gadā jauno mūra baznīcu iesvētīja Mogiļevas metropolīta palīgbīskaps Jānis Benislavskis Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam.
1820. gada 2. jūnijā Lietuvas provinciāls svētās teoloģijas maģistrs tēvs Fausts Ciecerskis (1760-1832) izdeva rīkojumu par garīgā semināra (studium formale) dibināšanu Aglonā. Studentiem pārsvarā bija paredzams darbs Latgales draudzēs, tāpēc obligāta prasība bija arī latgaliešu valodas apgūšana.
Aglonas klosterī dominikāņi izveidoja bibliotēku ar vērtīgām grāmatām – gan iespiestām, gan roku rakstītām. 1820. gadā bijušas 358 grāmatas.
Pakāpeniski baznīcas torņos tika uzstādīti zvani. Lielākais no tiem (sver aptuveni 1 tonnu) tika uzstādīts 1839. gada 14. augustā ar dominikāņu priora Andreja Juškeviča gādību un iesvētīts sv. Dominika godam. Uz zvana ir uzraksts latīņu valodā: „In excelsis Deo, me fudit Daniel Verner, Vilna 1839.anno” – „Dieva godam mani izlēja Daniels Verners, Viļņā, 1839.gadā”. Otrs lielākais zvans izgatavots Pelagija Ivanova Ucatshova darbnīcā, Valdajā, Novgorodas guberņā, 1898.gadā. (Pašlaik torņos ir 6 zvani)
19. gs. 30-tajos gados Krievijas impērija uzsāka represijas pret Katoļu Baznīcu, reaģējot uz poļu sacelšanos. Aglona ietilpa esošajā impērijas rietumu guberņā, ko pārraudzīja grāfs Mihails Muravjovs (1775-1865) – aktīvs represiju iniciators.
1830. gada 22. decembrī M. Muravjovs ziņoja caram, ka valdībai steidzami nepieciešams aizliegt latīņu garīdzniekiem, it īpaši ordeņu mūkiem, kuri nemitīgi cenšoties šeit uzturēt nacionālismu, nodarboties ar jaunatnes audzināšanu. Grāfs aicināja caru slēgt visas klosteru skolas, pakāpeniski aizstājot tās ar laicīgajām mācību iestādēm, un aizliegt katoļu priesteriem mācīt bērnus mājās kā ģimenes kapelāniem. Un tā 1833. gadā Aglonā tika slēgts garīgais seminārs, bet gadu vēlāk – arī draudzes skola.
Poļu sacelšanās laikā (1863. g.) Krievijas impērijas Vitebskas guberņas cara varas iestādes slēdza 7 no 8 katoļu garīgajiem ordeņiem, atstājot darboties tikai Aglonas dominikāņu klosteri. To valdības ierēdņi turpināja izmantot kā garīdznieku nometinājuma vietu vēl līdz pat 20. gadsimta sākumam.
Pēdējais Aglonas dominikāņu konventa priors un draudzes prāvests bija tēvs Benedikts Sarošeks. Pēc viņa nāves 1895. gadā Aglonas draudze un klostera ēka pārgāja diacēzes priesteru aprūpē.
Sākotnēji Aglonā kalpoja poļu tautības priesteri, bet, sākoties nacionālai atmodai, vairāki latviešu jaunieši iestājās un pabeidza Sanktpēterburgas Garīgo semināru. Pirmais prāvests – latvietis Aglonā bija Jānis Velkme. Viņš kalpoja šeit no 1913. gada līdz 1920. gadam.
I Pasaules kara gados klosteris un saimniecības ēkās tika izmantotas visdažādākajām vajadzībām: kādu laiku bija skola bēgļu bērniem, tad 1916. gadā šeit izvietojās Krievijas 5. armijas 26. inženierbataljona štābs un Viskrievijas pilsētu savienības slimnīca.
1918. gada 29. septembrī pāvests Benedikts XV ar bullu “Hodie Nos” atjaunoja seno Rīgas bīskapiju.
1920. gada 22. augustā Aglonā tika konsekrēts pirmais latviešu bīskaps Antonijs Springovičs. Viņš Aglonu izvēlējās par savu sēdekli, kūrijas mītni un izveidoja Garīgo semināru.
1923. gada 25. oktobrī pāvests Pijs XI paaugstināja Rīgas bīskapiju par arhibīskapiju un Rīgas bīskapu Antoniju Springoviču – par arhibīskapu, tādejādi Aglonas baznīca kādu laiku (līdz 1924. gada 3. maijam) kļuva par arhibīskapa katedrāli.
Aglonā tika atvērtas divas katoļu ģimnāzijas: 1921. gadā vīriešu reālģimnāzija, ko 1933. gadā reorganizēja par humanitāro ģimnāziju, un 1928. gadā – sieviešu ģimnāzija, kuru vadīja Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas (Jaunaglonā).
1940. gadā, Latvijā nodibinoties padomju varai, Baznīcas īpašumi tika nacionalizēti. Abas ģimnāzijas pārgāja valsts pārziņā. Komunistu režīms plānoja slēgt Aglonas baznīcu, bet tas neizdevās, pateicoties draudzes locekļu stiprajai pretestībai.
II Pasaules kara gados Aglona skaudri izdzīvoja nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. Par ebreju un slimnieku slepkavību nosodīšanu tiek arestēts un nezināmā virzienā aizvests Aglonas ģimnāzijas direktors Aloizs Broks. Iespējams, viņš ir gājis bijā kādā no koncentrācijas nometnēm Vācijas ziemeļos.
1944. gada vasarā karadarbības laikā no artilērijas šāviņiem cieta baznīcas torņi un jumts, tika izsisti logi, izrobotas sienas.
1944. gada 23. jūlijā, lai saglabātu Aglonas Dievmātes svētgleznu, dekāns Francis Lazdāns ar arhibīskapa A. Springoviča ziņu to izveda no baznīcas. Gleznu pajūgā aizveda un noslēpa sv.Annas baznīcā Vanagos. Aglonā svētglezna atgriezās šī paša gada augustā.
1949. gadā Aglonas klosterī ieradās māsas no slēgtā Rīgas Nabadzīgā Bērna Jēzus klostera. Aglonā māsas dzīvoja līdz 1960. gada maijam, kad ar valdības rīkojumu Klostera māsu kopiena nedrīkstēja pastāvēt. Māsa turpināja slepeni ievērot klostera regulu, dzīvojot mazās kopienās un strādājot valsts darbos.
1960. gadā vietējās varas iestādes no klostera izveda dominikāņu bibliotēku. Jau no 1770. gada bija pieejamas ziņas par Aglonas dominikāņu bibliotēkas grāmatām un plašumu. 1940. gadā bibliotēkā atradās apmēram 4853 iespiestas, kā arī 82 ar roku rakstītas grāmatas un vīstokļi. Daži simti grāmatu tika aizvesti uz bibliotēku Rīgā, bet lielākā bibliotēkas daļa sadedzināta Aglonas dzelzceļa stacijas kurtuvē. Daļa vērtīgo grāmatu un dokumentu tika atrasta baznīcas labajā tornī 20. gadsimta 90-tajos gados, uzsākot bazilikas atjaunošanas darbus.
Klostera ēka pilnībā pārgāja valsts pārziņā. Ēkā tika izvietoti dažādu padomju iestāžu kantori, bet celles pārbūvētas par dzīvokļiem, klostera dārzā tika uzceltas dzīvojamās mājas, garāžas un saimniecības ēkas, likvidēti augļu dārzi un dīķi.
Padomju režīma gados svētceļniekiem tika likti visneiedomājamākie šķēršļi, lai viņi nevarētu pulcēties Aglonā. Toreizējie varasvīri lika aizbērt Aglonas svētavotu, domādami, ka ar to mazinās svētceļnieku plūsmu uz Aglonu. Svētku laikā Aglonas apkārtnē bija ierobežota satiksme: valsts transports (autobusi) līdz Aglonai nekursēja, taksometriem uz Aglonu bija aizliegts braukt, 15. augustā cilvēkiem bija aizliegts braukt gan ar zirgiem, gan ar automašīnām. Protams, visi šie ierobežojumi tika ieviesti, lai cilvēki nevarētu nokļūt uz svētku dievkalpojumu. Tika likti šķēršļi citu draudžu priesteriem, lai viņi nevarētu piedalīties Aglonas svētkos. Neskatoties uz visiem aizliegumiem un vajāšanām, baznīca vienmēr notika dievkalpojumi un 15. augustā tika svinēti Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētki.
1980. gadā, atzīmējot baznīcas 200. jubileju, pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra mazās bazilikas – „Basilica minoris” – titulu.
1989. gada 7. augustā no Rīgas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkiem Aglonā devās svētceļnieku pulciņš, kas visu garo ceļu mēroja kājām, – pirmais pēc 50 gadiem.
1992. gada pavasarī Aglonas dekāna Andreja Aglonieša vadībā sākās bazilikas un klostera kompleksa rekonstrukcijas darbi, gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Aglonā.
Rekonstrukcijas laikā tika veikti šādi darbi:
1993. gada 9. septembrī Aglonas Baziliku apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II.
1995. gadā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”. Ar to Aglonas baznīca tiek atzīta kā starptautiskas nozīmes svētvieta, kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta.
Ar Rēzeknes – Aglonas diecēzes kūrijas atbalstu 2011. gada 12. septembrī uzsākās bazilikas interjera restaurācijas darbi. Renovācija noslēdzās 2013. gada 8. novembrī. Bazilikā tika veikta pilnīga sienu krāsojuma nomaiņa, saglabājot iepriekšējo baroka un rokoko stilu, bet nomainot krāsu toņus un rakstus uz sienām. Šos darbus vadīja un veica restaurators – vecmeistars Staņislavs Astičs.
Aglonas baznīcas apkārtne – sakrālais laukums
Aglonas baziliku ietver plašs sakrālais laukums, kurš izveidots rekonstrukcijas laikā (1992.-1993.), gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei. Laukumu ietver nožogojums ar 10 vārtiem, un austrumu pusē tas robežojas ar Egles ezeru. Centrālie vārti izveidoti identiski vēsturiskajiem vārtiem.
Sākotnēji ap Aglonas baznīcu un klostera ēku bija akmens žogs, kuru 19. gs. uzcēla dominikāņu mūki.
Sakrālais laukums, jeb baznīcas dārzs, tāpat kā baznīca, ir īpaša Dievam veltīta teritorija, lūgšanu vieta. Tā ir vieta, kur ieejot cilvēks norimst, noskaņojas lūgšanai, vērš savu skatu uz garīgām lietām. Baznīcas dārzos bieži var redzēt krucifiksus, Dievmātes vai svēto skulptūras. Ļoti bieži ir akas un soliņi, lai svētceļnieki varētu veldzēties, noskalot ceļa putekļus un atpūsties pirms dievkalpojuma. Baznīcas dārzos tiek apbedīti priesteri, mūki, baznīcas labdari.
Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā 15. augustā notiek svētku dievkalpojumi, ir iespēja izlīgt ar Dievu grēksūdzes sakramentā, lūgties krustaceļu.
Skulpturālo ansambli „Jēzus Kristu krustaceļš” veidoja skulptors Avetjans Grairs** no 1995. gada līdz 2006. gadam. Krusta ceļš sākas ar granīta skulptūru „Jēzus Kristus tiesāšana” (4,5 m) pie Egles ezera, ietver 12 betona bareljefus, kas izvietoti vārtu nišās un Golgātas kalnu ar trim krustiem.
Draudzes ticīgie krustaceļu sakrālajā laukumā lūdzas Lielajā gavēnī, bet Tautas krustaceļa lūgšana notiek 14. augusta vakarā. Šī tradīcija aizsākās 1990. gadā. Krustaceļa stacijas pārdomāt un lūgties var arī privāti jebkurā laikā.
*Krustaceļš ir lūgšana, kas sastāv no 14 stacijām jeb apstāšanās vietām un ir veltīta Jēzus Kristus ciešanu un nāves apcerei.
**Tēlnieks Grairs Avetjans ir dzimis 1960. gada 3. augustā Armēnijas pilsētā Alaverdi. 1983. gadā Grairs Avetjans absolvēja Erevānas Mākslas skolas tēlniecības nodaļu. 1991. gadā G. Avetjans absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, bijis Igora Vasiļjeva skolnieks.
Atzīmējot Baltu vienības dienu, 2015. gada 20. septembrī Aglonā atklāja bronzas pieminekli, veltītu Lietuvas karalim Mindaugam un viņa latgaļu sievai Martai. Piemineklis ir simbolisks apliecinājums abu baltu tautu vēsturiskajai kopībai. Ideja veidot pieminekli pieder Lietuvas un Latvijas sabiedrisko darbinieku grupai, ko izveidoja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks. Pieminekļa autors ir Lietuvas tēlnieks Vidmants Gilikis, kurš uzvarēja pieminekļa metu konkursā. Pieminekļa tēli Mindaugs un Marta simbolizē tautu radniecību un vienību, bet mazais puisēns – cerīgo abu zemju un tautu nākotni.
Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs (1200 – 1263) XIII gadsimtā apvienoja baltu zemes un lika pamatus Lietuvas lielvalstij.
Kaut arī tas nav pilnīgi droši pierādīts, tiek uzskatīts, ka Mindauga sieva, Lietuvas karaliene Marta, ir bijusi Madalānu pilskunga meita (Madalānu pilskalns atrodas aptuveni 2 km no Aglonas bazilikas). Ne tikai tas karali Mindaugu saista ar Aglonu. Kā vēsta leģenda, 1263. gada septembrī, kad karalis Mindaugs bija devies apciemot sievas radus, viņu kopā ar diviem ar dēliem nogalinājuši Lietuvas augstmaņi. Karalis esot apbedīts šobrīd esošās bazilikas teritorijā, kur 13. gs. bijis kapulauks.
La Salette Dievmātei veltīto figūru ansamblis sakrālajā laukumā ir uzstādīts 2009. gadā un svinīgi iesvētīts 2009. gada 14. augustā.
Figūru ansamblis tapis ar Polijas La Salettes misionāru Kongregācijas tēvu atbalstu.
Marijas skulptūras atgādina par Dievmātes parādīšanos La Salette pakalnā – majestātisko Alpu kalnu ieskautā vietā Francijas dienvidos. La Salette ciematiņā Marija parādījās 1846. gadā diviem ganu bērniem Melānijai Kalva un Maksiminam Žiro. Parādīšanās notika trīs reizes.
Vispirms bērnus pārsteidza savādi ģērbusies, gaismu izstarojoša kundze, kas sēdēja uz akmens un, paslēpusi seju plaukstās, raudāja. Tad viņa nostājās kājās un uzrunāja bērnus pārmaiņus gan franču valodā, gan vietējā dialektā. Viņa lūdza nodot vēstījumu visiem ļaudīm. Pirms tam neredzētā kundze žēlojās par cilvēku neticību un grēcīgumu un pastāstīja, ka viņiem draud lielas mokas, ja tie turpinās pakļauties ļaunumam. Savukārt, ja cilvēki pievērsīsies dievišķajai žēlsirdībai, viņu grēki tiks piedoti. Beigās bērniem saprotamā valodā kundze pastāstīja īpašu noslēpumu un tūlīt pēc tam pazuda debesīs. Ziņas par parādīšanos izplatījās lielā ātrumā. Maksimina tēvs Žans Maksimins Žiro, kurš pirms tam bija neticīgs, konvertējās tā paša gada novembrī. Viņš bija pirmais no daudzajiem, kas atgriezās pie ticības Dievam. Drīz vien uz La Salette pakalna notika daudzas brīnumainas izdziedināšanās. Uz šo vietu sāka nākt svētceļnieki un uz kalna tika ierīkots krustaceļš.
1852. gada 4. jūnijā laikrakstā L’Osservatore Romano tika nodrukāta šāda, Grenobles bīskapa Filibēra de Briljāra un Vatikāna valsts sekretāra Luidži Lambruskini apstiprināta publikācija: La Salette parādīšanās atbilst patiesiem elementiem un ticīgajiem ir ļauts tiem ticēt droši un bez šaubīšanās. Pateicoties Dievam un godības pilnajai Jaunavai Marijai, turpmāk autorizējam La Salette Dievmātes godināšanu.
Aglonas apkārtnē ir bijis daudz avotu, starp tiem arī sēravots dominikāņu tēvu parkā. Šī avota dziednieciskās īpašības atklāja klostera priors tēvs Andrejs Juškevičs. Pēc ierašanās Aglonā 1824. gadā viņš stipri saslima. Pieaicinātie ievērojamie ārsti no Daugavpils, Osvejas un Krāslavas vienbalsīgi ieteica peldes sēravota ūdenī. Pēc apmēram 15 procedūrām tēvs Juškevičs izveseļojās. Sekojot viņa piemēram, avota ūdens procedūras sekmīgi izmantoja arī citi dominikāņi un priesteri.
1825. gadā tēva Juškeviča vadībā tika uzcelta koka māja ar 10 dzīvokļiem slimnieku vajadzībām. Katrā dzīvoklī bija sava vanna. 1826. gadā Aglonas sēravota ūdens tika sūtīts uz Viļņu ārstu komisijai, kas klīniski to analizēja un atzina, ka ūdens satur vērtīgas minerālvielas un der dažādu slimību ārstēšanai. Ārstu inspektors K. Freideburgs izdeva oficiālu apliecību avota ūdens izmantošanai. Avota dziednieciskās īpašības apstiprināja arī Pēterpils medicīnas akadēmija.
No visām malu malām ļaudis brauca uz Aglonu ārstēties. 1826. gadā Aglonā ieradās vairāk nekā 200 personu, kas sekmīgi ārstējās, dzerot šo ūdeni, mazgājoties un karsējoties sērūdens vannās.
Dziednīca pastāvēja līdz 1836. gadam. Pakāpeniski ūdens zaudēja savu dziedniecisko minerālvielu sastāvu.
1865. gada Vitebskas guberņas apsekošanas rakstā ir teiks: „Par dominikāņu kādreizējo slimnīcu liecina tikai pamati. Ūdens joprojām satek trijos blakus esošajos dīķos, tam esot gaiši zaļa krāsa un tas izteikti smaržojot pēc sērūdeņraža. Zemnieki joprojām tic ūdens ārstnieciskajai iedarbībai, svētceļnieki to dzerot, peldinot dīķos savus bērnus un māla krūzēs nesot ūdeni uz mājām”.
Ticīgie turpināja apmeklēt šo avotu ar pārliecību, ka caur to Dievs piešķir dziedināšanas dāvanu. No paaudzes paaudzē tika nodota pārliecība, ka šis avots ir dziedinošs, tikai dziedināšanas brīnumi vairs nebija dabiski izskaidrojami ar ūdens ķīmisko sastāvu, bet gan balstījās uz ticības un lūgšanas žēlastību. Tā no sēravota avots kļuva par svētavotu.
Padomju gados centās iznīdēt svētavotu, tomēr tas arvien atrada ceļu no pazemes uz virszemi.
1996.gadā, labiekārtojot apkārtni, tika atrasta jauna avota izteka virszemē, netālu no iepriekšējās vājās iztekas. Avota izteka tika nostiprināta un aprīkota ar viegli pieejamiem ūdens krāniem, lai svētceļnieki varētu padzerties un piepildīt ūdens traukus.
Atsevišķos avotos šo svētavotu sauc par sv. Antona avotu, bet nav vēsturiski dokumentētu liecību par šī nosaukumu eksistenci vai izcelsmi.
P.S. Avota ūdeni nevar saukt vai uzskatīt par svētītu ūdeni. Katoļu Baznīcā par svētītu ūdeni sauc ūdeni, pār kuru priesteris lūdzas speciālu svētības lūgšanu.
Kreisajā pusē no baznīcas atrodas tā saucamais Vasaras altāris. Šis nosaukums tautas valodā radās no altāra funkcionālās izmantošanas. To izmanto vasarā, 15. augusta svētku svinībās, lai padarītu ērtāku ticīgo piedalīšanos svētku dievkalpojumos. Uz svētku laiku virs altāra tiek novietota Aglonas Dievmātes gleznas kopija, altāris tiek bagātīgi izrotāts ar ziediem un vītnēm.
Vasaras altāris uzcelts 1936. gadā dekāna Aloīza Broka vadībā uz mākslīgi veidota uzbēruma, kas no vienas puses nostiprināts ar akmens žogu. Svētku dievkalpojumi pie šī altāra notika līdz 1992. gadam. No 1993. gada Vasaras altāris svētku laikā tiek izmantos kā lūgšanu vieta, kā arī svētās Komūnijas pieņemšanas vieta.
No 1993. gada 15. augusta svētku dievkalpojumu notiek pie pāvesta altāra, bazilikas priekšā. Nosaukums „Pāvesta altāris” cēlies no tā, ka 1993. gada 9. septembrī pie šī altāra svēto Misi svinēja pāvests Jānis Pāvils II.
Pie Vasaras altāra 1990. gadā tika apbedīts kardināls Julians Vaivods, bet pēc baznīcas rekonstrukcijas 1993. gada 1. jūnijā viņš tika pārapbedīts Aglonas bazilikas kriptā.
Aglonas tagadējā kapsēta izvietojusies uz trim pakalniem. Tautā kapu daļas ir iesauktas: vecie, jaunie, „krievu” (vecticībnieku, pareizticīgo) kapi. Vecākā kapu daļa atrodas pakalnā aiz trim krustiem. Šī kapu daļa sākusi veidoties līdz ar dominikāņu mūku ierašanos Aglonā. Šeit apbedīja tuvākās un tālākās apkārtnes muižniekus un dižciltīgos, kā arī apkārtnes iedzīvotājus. Veco kapu uzkalniņu aptvēra sarkanu ķieģeļu mūris, celts 19. gs. beigās. Līdz mūsdienām ir saglabājies daļa no šī mūra un kapu vārti.
Aptuveni no 1841. gada šeit sāka apbedīt arī dominikāņu mūkus. Mūkiem neveidoja atsevišķas kapu kopiņas, bet gan viņus apbedīja vienā, lielā kapu kopā, atzīmējot to ar kopēju krustu. Pašlaik kapos ir atrodami divi metāla kapu krusti ar norādi, ka šeit ir apbedīti Dominikāņu ordeņa mūki. Uz krustiem ir šādi uzraksti latīņu valodā: „HIC REQUIESCUNT FRATRES ORDINIS PRAEDICATORUM Conventus Aglonensis. ANNO 1874. Hoc monumentum positum.” (ŠEIT ATDUSAS Aglonas konventa SPREDIĶOTĀJU ORDEŅA BRĀĻI. Šis piemineklis uzstādīts 1874. GADĀ.) Pie viena no krustiem ir piestiprināts Dievmātes bareljefs. Pēc tautas tradīcijas, šī ir vieta, kur meitene Anna ir redzējusi Dievmātes parādīšanos. Ticīgie nāk uz šo vietu lūgties un aizdegt sveces.
Jaunākajā kapu daļā apbedījumi sāka veidoties 20. gs. pirmajā pusē. Šajā kapu daļā atrodas kapu centrālais krucifiks. Šeit ir apbedīti daudzi priesteri, Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas, viņu vidū – svētuma slavā mirusī māsa Marija Stefana (Sofija Lazdāne, 1919. – 1954.), ievērojamā latgaliešu rakstniece un skolotāja Naaizmērstule (īstajā vārdā Rozālija Tabine, 1890.- 1965.).
1993. gadā kapu vidū uzcelta kapu kapliča.
Sakrālajā laukumā iepretī baznīcai mūrētā astoņstūra nojumē atrodas krucifikss. Nojume celta no sarkaniem ķieģeļiem. Rekonstrukcijas laikā 1993. gadā tai tika nomainīts jumta segums, kolonnas apmestas un nobalsinātas.
Par šī krucifiksa uzstādīšanas laiku un iemeslu nav vēsturiski datētas informācijas. Līdz rekonstrukcijai (1992. – 1993.) krucifikss neietilpa baznīcas dārzā, bet gan ārējā laukumā, netālu no vairāku ceļu (uz Dagdu, Višķiem, Krāslavu, Izvaltu) krustojuma. Droši var apgalvot, ka tas šeit atradās 19. gs beigās. Iespējams, tas ir uzstādīts baznīcas celšanas laikā 19.gs. sākumā.
Krucifiksi Latgales ciemos un ceļmalās parādījās 18. gadsimta beigās, bet izplatījās 19. gadsimtā, īpaši tā otrajā pusē. To izcelsme balstījās uz vēsturisku pamatojumu, kura cēlonis bija 1815. gadā pāvesta Pija VII izteiktais vēlējums sekmēt Jaunavas Marijas godināšanu maijā, apveltot šos dievkalpojumus ar lielām atlaidām.
Katoļu Baznīcās ir tradīcija svētku dienās iet svinīgā gājienā – Euharistiskajā procesijā. Gājiena priekšgalā tiek nests krucifikss, tad seko baznīcas karogi, procesijas centrs ir Vissvētākais Sakraments (Jēzus zem maizes zīmes), kuru nes priesteris, tad seko dziedātāji un visi klātesošie ticīgie. Parasti Euharistiskās procesijas iet apkārt baznīcai.
Aglonā ēku plānojuma dēļ nebija iespējams procesiju virzīt apkārt baznīcai, tādēļ svētku Euharistiskā procesija gāja apkārt šim krucifiksam laukumā.
Padomju gados bija vairāki mēģinājumi nojaukt nojumi un noņemt krucifiksu, bet tie netika īstenoti.
Kā senos laikos, tā mūsdienās pie šī krucifiksa bieži apstājas ticīgie, lai pagodinātu Dieva Dēlu.
Garīgā dzīve Aglonā
Divus gadsimtus garīgas dzīves, izglītība un kultūras veicinātāji Aglonā bija Dominikāņu Sprediķotāja ordeņa tēvi un brāļi.
Dominikāņu mūku ordeņa dibinātājs ir svētais Dominiks Guzmans (1170- 1221). Svētais Dominiks, redzot, ka daudzi cilvēki seko apšaubāmām vērtībām un patiesībām (maldu mācībām), sāka sludināt Evaņģēliju, sprediķojot un rādot piemēru ar savu dzīvi. Viņš, līdzīgi kā Jēzus un apustuļi, devās ceļā kājām, bez naudas un iztikas līdzekļiem, sludinot Dieva Vārdu un pārtiekot no cilvēku žēlastības.
Pirmie sv. Dominika domubiedri un sekotāji 1215. gadā salika svētsolījumus. Oficiāli pāvests Honorijs III apstiprināja šo mūku kopienu 1216. gada 22. decembrī.
Ordenis izplatījās Eiropā lielā ātrumā. Ordeņa apustuliskā sūtība Baznīcā ir Dieva Vārda sludināšana. Dominikāņu garīgumā īpašu vietu ieņem krustā sistais Jēzus un Jēzus māte – Vissvētākā Jaunava Marija.
Dominikāņu saimi veido apustuliskie vīriešu klosteri, klauzūras (slēgto klosteru) māsas, apustuliskās māsas un dominikāņu trešais ordenis. Dominikāņu trešajam jeb laju ordenim pieder cilvēki, kuri, turpinot dzīvot pasaulē, ģimenē, vēlas īstenot dominikāņu garīgumu: meklēt patiesību, lūgties, pārdomāt Dieva Vārdu un kalpot saviem līdzcilvēkiem.
Latvijā pirmie dominikāņi ieradās 1234. gadā un apmetās Rīgā. Blakus Sv. Pētera baznīcai viņi uzcēla Sv. Jāņa Kristītāja klosteri un baznīcu. 1524. gadā dominikāņi bija spiesti atstāt klosteri Rīgā bet savu darbību Latvijas teritorijā viņi turpināja līdz 1543. gadam.
Dominikāņi vēlreiz atgriezās Latvijā 17. gadsimta beigās un apmetās Pasienē, Aglonā un Rušonā. 1822. gadā tie atgriezās arī Rīgā, lai kalpotu Sāpju Dievmātes baznīcā. 1868. gadā dominikāņu brāļi atkal tiek padzīti no Rīgas. Aglonā dominikāņi kalpoja līdz 1895. gadam.
Trešais dominikāņu ordeņa vēstures posms Latvijā sākās 1985. gada augustā, kad toreizējais Rīgas Garīgā semināra audzēknis, tagad bīskaps emeritus Vilhelms Lapelis salika savus pirmos svētsolījumus. Pašlaik dominikāņu tēvi darbojas Liepājā.
Dominikāņu tēvi rūpējās par vietējo iedzīvotāju izglītošanu. Pie klostera pastāvēja draudzes skola ar četru gadu apmācību ciklu, un no 1820. gada līdz 1833. gadam darbojās Garīgais seminārs.
Klosterī mūki izveidoja bibliotēku, kas bija otra plašākā bibliotēka Latgalē. Bibliotēkas krājumā atradās lielākoties grāmatas poļu un latīņu valodā, bet bija daudzi darbi un manuskripti latgaliešu valodā, kā arī grāmatas par Latgales un Latvijas kultūru, reliģiju un vēsturi.
Arī paši Aglonas konventa dominikāņu tēvi savā misiju darbā lielu nozīmi piešķīra Baznīcas liturģiskajām ceremonijām. Plašā apkārtnē dominikāņu laikā Aglona kļuva slavena ar saviem garīgi saturīgajiem un greznajiem dievkalpojumiem. Lielu vērību tēvi pievērsa dziedāšanai, tāpēc tajā laikā pie baznīcas dzīvoja īpašas garīgo dziesmu izpildītājas, kurām lielākos svētkos pat izmaksāja zināmu naudas summu kā dāvanu. Šīs sievietes katru dienu baznīcā dziedāja Sv. Rožukroni, bet svētdienās un svētku dienās – atbilstošas garīgās dziesmas. Dokumentos 1803. gadā minētas latviešu dziesmu izpildītājas, 1842. gadā draudzes sarakstā ir minētas 9 dziedātājas.
Šajā nolūkā dominikāņi sakārtoja dziesmu un lūgšanu grāmatas draudžu vajadzībām un izdeva tās Viļņā, Polockā u.c., kā arī izmantoja jezuītu izdevumus. Iespējams, arī paši mūki sacerēja un tulkoja garīgās dziesmas. Piemēram, par 1835. gadā publicētās Aglonas Dievmātei veltītās himnas „Jaunava svētā Aglonas baznīcā” autoru tiek uzskatīts Aglonas klostera priors tēvs Andrejs Juškevičs.
Arī mūsdienās liela vērība tiek pievērsta muzikālajai kvalitātei. Aglonā svētku dievkalpojumos dzied labākie Latgales un Latvijas draudžu kori. Ievērojamu ieguldījumu Latvijas sakrālās un liturģiskās mūzikas jomā ir devusi Aglonas bazilikas Kora skola.
Aglonas bazilikas Kora skola dibināta 1992. gadā un iekārtojusies blakus bazilikai, klostera ēkas pirmajā stāvā. Viens no skolas pamatuzdevumiem ir saglabāt Katoļu baznīcas latgaliskās dziedāšanas tradīcijas. Skolas direktore kopš tās dibināšanas ir Ieva Lazdāne. Skolā vidēji mācās 60 skolēnu, kas pārsvarā ir vietējie Aglonas novada bērni. Mācības, līdzīgi kā citās mūzikas skolās, ilgst 8 gadus. Bērni mācās klavierspēli, solfedžo, viņiem ir individuālā dziedāšana, ir kora dziedāšana, ansamblis, daži mācās etnogrāfisko kokli, tiem audzēkņiem, kuri labi apguvuši klavierspēli, sākot ar 5. klasi, ir iespēja mācīties ērģeļspēli. Audzēkņi spēlē ērģeles, bet skolas 2. – 3. un 4. – 9. klašu kori dzied svētku dievkalpojumos Aglonas baznīcā. Skolas 4. – 9. klašu koris ir Vispasaules Bērnu un jauniešu koru federācijas PUERI CANTORES biedrs. Ik pēc diviem gadiem kādā no Eiropas pilsētām notiek federācijas kongresi – festivāli, kuros koris aktīvi piedalās.
Kopš 2010. gada Ievas Lazdānes vadībā darbojas jauniešu koris „Assumpta”. Korī dzied Kora skolas absolventi, skolotāji, vecāko klašu audzēkņi un dziesmu draugi no apkārtnes. No 1993. gada līdz 2003. gadam Aglonā pastāvēja koris „Magnificat”.
Pateicoties Kora skolas pedagogiem, audzēkņiem un absolventiem, Aglonas bazilikā ir kvalitatīva liturģiskā dziedāšana visos galvenajos svētku dievkalpojumos.
Aglonas baznīcas pilnais nosaukums ir Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas bazilika. Baznīcas celtņu būvēšana Romas impērijā sākās pēc Milānas edikta (313. g.), kurš atļāva reliģijas brīvību. Pirmās baznīcas tika sauktas to fundatoru vārdos vai tā svētā mocekļu vārdā, uz kuru kapa tika uzcelta baznīca( piem., svētā Pētera bazilika). Ar laiku visas baznīcas tika veltītas kādam no Jēzus dzīves notikumiem (piem., Jēzus dzimšanas), ticības patiesībai (piem., Vissvētās Trīsvienības) vai svēto godam (tai skaitā dažādiem Dievmātes dzīves notikumiem). Parasti baznīcas centrālā altārglezna atbilst baznīcas nosaukumam. Aglonas baznīcas centrālā altāra augšēja jomā atrodas Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētglezna, kura ir redzama tikai tad, kad tiek aizvērta Aglonas Dievmātes svētglezna.
Nav vēsturisku liecību, kāpēc dominikāņi izvēlējās jaunai baznīcai tieši šo titulu. Aleksandrs Novickis savās vēsturiskajās piezīmēs par Aglonu (1929) min, ka Aglonas pirmā koka baznīca 1751.gadā tika konsekrēta Vissvētākā Altāra Sakramenta un Dievmātes Debesīs uzņemšanas godam. Vēlākajos dokumentos tiek minēts tikai viens nosaukums Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšana.
Ticības patiesība, ka Dievmāte pēc nāves ir uzņemta Debesīs ar miesu un dvēseli, Baznīcā tika atzīta par neapstrīdamu tikai 1950.gadā., tomēr jau kopš pirmajiem gadsimtiem gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca godināja Vissvētāko Jaunavu Mariju, kā debess un zemes Karalieni, debesīs uzņemto.
Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētki – 15.augusts – Katoļu Baznīcā ir obligāti svinamie svētki. Aglonā tie ir divkārši svētki, jo papildus ir arī baznīcas titulsvētki.
Mūsdienās šos svētkus sāk svinēt no 11.augusta. Katrā no dienām lūgšanas veltītas konkrētos nodomos: 11.augusts – lūgšanas par slimniekiem, 12.augusts – lūgšanas par ģimenēm, 14.augusts – sv.Meinarda godam, 15.augusts – Dievmātes Debesīs uzņemšanas godam.
Svētceļojumi ir pazīstami visās reliģijās. Tie simbolizē cilvēka dziļākos Dieva meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Svētceļojums ir laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu. Svētceļojums, kas iesākas šajā dzīvē, simbolizē mūsu ikviena svētceļojumu uz debesu Tēva mājām mūžībā.
Svētceļojumi pēc būtības ir tautas lūgšanas forma, kas bija pazīstami jau kristietības pirmsākumos. Galvenā svētceļojumu vieta ir Svētā zeme Palestīna un kopš 2. gadsimta – arī Roma. Pasaulē ir daudz svētvietu – Kunga Jēzus žēlastības vai Jaunavas Marijas parādīšanās vietu, kuras apmeklē un godina svētceļnieki. Svētceļojuma mērķi var būt dažādi: augt un nostiprināties ticībā, lūgt kādu noteiktu žēlastību (Dieva dāvanu) sev vai tuvam cilvēkam, publisks ticības apliecinājums, gandarīšana par saviem grēkiem.
Latvijā zināmākās svētceļojuma vietas ir Skaistkalne, Sarkaņi un Aglona.
Svētceļnieki uz Aglonu sāka doties drīz vien pēc baznīcas uzcelšanas. 19. gs. beigās svētceļojumi uz Aglonas bija kļuvuši par tradīciju. Divi lielākie svētki, kuros svētceļnieki apmeklēja Aglonu, bija Vasarassvētki un 15. augusts.
20. gadsimta divdesmitajos gados izplatījās svētceļnieku grupu organizēšana no tuvākām un tālākām draudzēm. Svētceļnieku grupas priekšgalā tika nests krucifikss, tam sekoja baznīcas karogi, svētbildes. Konkrētas liecības par svētceļojumiem kā organizētu reliģisku pasākumu ir fiksētas saistībā ar 1911. gada Vasarassvētkiem, kad, pēc toreizējā Aglonas dekāna Jāņa Velkmes sniegtajām ziņām, uz Aglonu priestera Broņislava Vežbicka (Bronisław Wierzbicki) vadībā ir devušās pirmās organizētās procesijas no Višķu, Kalupes un Nidricas draudzēm. Kopš tā laika svētceļojumi ir notikuši katru gadu un sevišķi uzplaukuši laikā no1918. līdz 1940. gadam. Pēc žurnālā „Katōļu Dzeive” publicētajām ziņām, 1934.–1938. gadā svētceļnieku skaits 15. augustā Aglonā ik gadu esot sasniedzis ap 100 000.
Izmaiņas reliģisko svētceļojumu tradīcijā Latgalē notiek padomju varas periodos, kad tiek aizliegts organizēt svētceļnieku grupas, tomēr daudzi tūkstoši ticīgo atrod iespēju privāti apmeklēt Aglonu.
1989. gadā t. s. Trešās atmodas noskaņās atsākās regulāri svētceļojumi uz Aglonu. Pirmā lielākā (grupa 30 svētceļnieku) gāja kājām no Rīgas. Tagad ik gadus uz Aglonas 15. augusta svētkiem pulcējas daudzi desmiti tūkstošu cilvēku, no tiem līdz 2000 svētceļnieku ir kājām ceļojuši no visdažādākajām Latvijas vietām.
1993. gada septembrī Viņa Svētība Romas katoļu Baznīcas pāvests Jānis Pāvils II pastorālā vizītē apmeklēja Baltijas valstis – Lietuvu, Latviju un Igauniju. Svētā Tēva vizīte Latvijā ilga trīs dienas no 8. līdz 10. septembrim – tas bija viņa 61. svētceļojums.
Pāvesta ierašanās bija izcils notikums ne vien Baznīcas dzīvē, bet arī Latvijas valsts dzīvē. Latvijas vēsturē tas bija pirmais gadījums, kad mūsu zemi apmeklēja pāvests, katoliskās Baznīcas lielākā autoritāte.
Pāvests Jānis Pāvils II (īstajā vārdā Karols Voitila) dzimis 1920. gada 18. maijā Polijā, Vadovicē, savukārt mūžībā aizgāja 2005.gada 2. aprīlī, Vatikānā. Romas Katoļu Baznīcas pāvests no 1978. līdz 2005. gadam. Par svēto izsludināts 2014. gada 27. aprīlī.
Aglonu pāvests apmeklēja 1993. gada 9. septembrī. Tas kļuva par īpašu un neaizmirstamu notikums Aglonas bazilikas vēsturē.
Pāvests uz Aglonu atlidoja ar helikopteru no Rīgas, ap plkst. 10.30. Vadīja svēto Misi bazilikas laukumā, kurā piedalījās ap 300 000 ticīgo no Latvijas un tuvākajām kaimiņzemēm: Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Polijas.
Pirmo reizi baznīcas vēsturē Aglonas Dievmātes svētglezna tika noņemta no troņa un iznesta procesijā sakrālajā laukumā. Un visu dievkalpojuma laiku tā atradās pie altāra, bazilikas priekšā. Svētais Tēvs pie tās lūdzās un tad uzdāvināja Aglonas Dievmātei zelta rožukroni, bet bazilikai – biķeri, kurš tagad tiek lietots visos svarīgākajos svētku dievkalpojumos.
Pēc sv. Mises pāvests pusdienoja bazilikas ēdamzālē, kopā ar bīskapiem, priesteriem un pašvaldību pārstāvjiem, tad sekoja neliels atpūtas brīdis, un vizītes noslēgumā – audience (tikšanās) ar bazilikas darbiniekiem un brīvprātīgajiem, kuri bija iesaistīti pāvesta vizītes sagatavošanā. No Aglonas pāvests atvadījās ap plkst. 16.30.
Par pāvestu vizīti pašlaik atgādina pāvesta Jāņa Pāvila II skulptūra bazilikā; piemiņas medaljons ar pāvesta ģerboni pie Dievmātes altāra; zelta rožukronis, kuru, uzmanīgāk ielūkojoties Dievmātes svētgleznā, var saskatīt novietotu apkārt Jēzus bērna galvai.
Arī sarunvalodā ir ienākuši „vietvārdi”, kuri ir saistīti ar šo neaizmirstamo vizīti: Pāvesta altāris – altāris bazilikas priekšā; Pāvesta istaba – istabā, kurā Jānis Pāvils II atpūtās.
Romas pāvesta Jāņa Pāvila II ierašanās Aglonas bazilikā padarīja Dievmātes svētnīcu pazīstamu visai pasaulei.
Latvijai atdzimstot garīgi, Atmodas laikā daudzveidīgāki un krāšņāki kļūst 15. augusta svētki Aglonā. Pirmais Tautas krustaceļš notika 1991. gada 14. augusta vēlā vakarā. Tas sākās pie dārza altāra, gāja caur bazilikas laukumu, tad uz tuvējo kapsētu, apstājoties zīmīgākās vietās un apcerot latviešu tautas likteņgaitas. Pr. Andris Aglonietis 1991. gada jūnija žurnālā „Katoļu Dzeive” par ieplānoto krustaceļu rakstīja: „Šis Krustaceļš būs tāds, kāda mēs esam tauta. Tas būs arī mūsu krusta ceļš, un tam jākļūst par vienu no spēcīgiem impulsiem visu garīgajai atdzimšanai.” Spontāni tas ir ieguvis Tautas krustaceļa nosaukumu, jo uz to ir vislielākais cilvēku pieplūdums.
Ik gadus Tautas krustaceļš sākas 14. augustā plkst. 22.00 bazilikas sakrālajā laukumā.
Krustaceļš sākas ar granīta skulptūru „Jēzus Kristus tiesāšana” (4,5 m) pie Egles ezera, ietver 12 betona bareljefus (autors: Avetjans Grairs), kas izvietoti vārtu nišās, un Golgātas kalnu ar trim krustiem.
Krustaceļš kā lūgšanas forma pakāpeniski attīstījās un izplatījās, sākot no 13. gs., kad franciskāņu mūki, vadot svētceļniekus uz Golgatas kalnu un Jēzus kapu Jeruzalemē, apcerēja Jēzus ciešanu ceļu. Vēlāk (17. gs.), kad kristiešiem bija liegta iespēja apmeklēt Svēto Zemi, franciskāņu mūki savu klosteru baznīcas sāka uzstādīt krustaceļa attēlus un lūgties pie tām, apcerot Jēzus ciešanu ceļu.
18. gs. vidū krustaceļa stacijas sāka izvietot visās katoļu baznīcās. Krustaceļa stacijas parasti izvieto gar baznīcas sānu sienām kā gleznas vai bareljefi. Tas sastāv no 14 meditācijām (apstāšanās vietām), kurās tiek pārdomāts Jēzus ciešanu ceļš no Pilāta tiesas līdz guldīšanai kapā. Parasti krustaceļu lūdzas gavēņa laikā.
Otrie lielākie svētki Aglonas baznīcā ir Vasarsvētki. Tos svin trīs dienas, sākot ar svētdienu, kas iekrīt piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, un noslēdz otrdien – trešajos Vasarsvētkos. Arī uz šiem svētkiem no tuvākas un tālākas apkārtnes uz Aglonas baznīcu iepriekšējos gadsimtos kājām devās svētceļnieki. Mūsdienās parasti trešajos Vasarsvētkos dievkalpojumu vada Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps un tiek piešķirts iestiprināšanas sakraments.
Vasarsvētkus svin 50-tajā dienā pēc Lieldienām, kas parasti iekrīt laikā no 10. maija līdz 13. jūnijam.
Tie ir trešie lielākie kristīgie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem.
Vasarsvētki vienmēr ir jāskata Kristus augšāmcelšanās kontekstā. Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus Kristus epizodiski satikās gan ar sevis izraudzītajiem apustuļiem, gan ar plašāku mācekļu loku. 40. dienā, paaicinājis mācekļus ārpus Betānijas, Viņš atvadījās no tiem. Viņš apsolīja neatstāt mūs vienus, bet gan sūtīt Iepriecinātāju, kas paliks ar mums līdz pat laika beigām. Viņš lika mācekļiem atgriezties Jeruzalemē un palikt kopā līdz tie būs svaidīti Garā un spēkā. Tas notika 50. dienā pēc Lieldienām, kad apustuļiem un vissvētākajai Jaunavai Marijai lūdzoties, pār tiem nolaidās Svētais Gars ugunsmēļu veidā (sal. Ap.d. 2, 1-11). Kopš šīs dienas apustuļiem vairs nebija jāslēpjas no vajātājiem. Svētā Gara svaidījums tiem deva visas nepieciešamās dāvanas, lai izpildītu Kristus pavēli: “Ejiet un māciet…”
Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas svētki. Līdz ar Svētā Gara nākšanu pār nedaudzajiem Jēzus sekotājiem, kristīgās vēsts pasludināšana sāka pulcināt arvien vairāk un vairāk cilvēkus visās vietās un laikos.
Kopš 1997. gada 12. februāra Aglonas bazilikā notiek nemitīga Vissvētākā Sakramenta adorācija.
Tas ir aicinājums un iespēja katram no mums kopīgi un individuāli pavadīt laiku klusā sarunā ar Euharistisko Jēzu, saņemt Dieva Sirds mīlestības dāvanas sev, savai ģimenei, Baznīcai, tautai un visai pasaulei.
Latvijā Aglona ir pirmā vieta, kur sākās nemitīgā adorācija. Pašlaik nemitīgā adorācija notiek Rīgā, Madonā, Liepājā, Saldū.
Adorācija nav atsevišķu cilvēku privilēģija vai pienākums. Adorācija ir lūgšana, uz kuru tiek aicināts ikviens. Ticīgie no Latgales draudzēm, arī no Rīgas, brauc uz adorāciju Aglonā regulāri – reizi nedēļā vai reizi mēnesī.
Svētā Mise:
Svētdienās un svētku dienās: 10.00, 12.00 un 19.00
Darbdienās: 7.00, 12.00 un 18.00
Ir iespējas pieņemt Kristības (kandidātiem pēc 7 gadu vecuma pēc attiecīgās sagatavošanās), Gandarīšanas (grēksūdzes), Laulības (pēc attiecīgas sagatavošanās), Slimnieku sakramentus, kā arī svēto Komūniju. Ir iespēja saņemt svētību; pasvētīt devocionālijas (reliģiskos priekšmetus); izvadīt mirušos; pieteikt rekolekcijas un individuālās garīgās pārrunas utt..
Pāvila vēstule Filipiešiem, 4. nodaļa, 4. pants
Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas
debesīs uzņemšanas bazilika
Starptautiskas nozīmes svētvieta